Tā, ne visai kulturēli gribas izteikties, atceroties diskusijas, kas pāris pagājušajās nedēļās bija dzirdamas un arī redzamas gan televīzijā («Tiešā runa, LTV 1), gan radio. Sauc kā gribi, ”izglītības reforma”, ”jaunais modelis’, ”Batņas alternatīvais modelis” vai LIZDA (Izglītības darbinieku arodbiedrības) īpašā platforma – spriešana ar un bez putām uz lūpām atkal ir kā plunčāšanās sausā baseinā. Lai cik ”augstos plauktos” nenoritētu sarunas, tās diemžēl allažiņ noved vai, kā vairāk gribētos teikt, nolaižas tikai līdz pedagogu algu līmenim. Savukārt tas ”bērniņš”, tas iespējami labi izglītots Latvijas bērns un jaunietis jau sen ar visu ūdeni (reformu reformās noslīkušo sakārtoto izglītības sistēmu) no sarunu dienaskārtības aizpeld malā sēdošam klausītājam, vecākam-parastajam un, kā šķiet, arī gudrajiem spriedējiem nezināmās tālēs…

LIZDA pārstāve šai ziņā īpaši ”iepriecināja”, apgalvojot, ka skolotājam viss viens, vai viņš strādā klasē ar trim, četriem vai 24 bērniem. Jo, redz, jānopūlas esot pilnīgi vienādi (!), tātad arī samaksai par stundu, kas ir pavadīta šādās krasi atšķirīgās klasēs, esot jābūt vienādai. Jā, iespējams, ja strādā tikai pēc vienas, sen apgūtas metodes (Nez, vai to neieviesa Spartas jauno kareivju audzinātājs Drakons?) – ”es (skolotājs) – dievs, runāju, tu – zemes pīslis (skolēns), sēdi kapa klusumā! Nekādu jautājumu! Nekādas dzeršanas vai čurāšanas! Nevienas skaņas un kustības!” Jā, iespējams, tad tiešām ir vienalga, ar cik skolēniem vienlaikus strādā… It īpaši, ja absolūti neinteresē rezultāts, vai tas skolēns ir ko apguvis, vai nav, vai ir spējīgs patstāvīgi spriest un domāt (secināt, vispārināt, apkopot…) Vienīgi… Kā tad pārliecinās vecākus, ka bērns (kam seko nauda!) tādā skolā, pie tāda skolotāja ir jāsūta?!

Bet te jau atkal ir versijas. Viena jau labi zināmā, ko daudzas skolas ar draudīgi mazu skolēnu skaitu piekopj līdz nelabumam – tā ir pievilināšana! Ar bezmaksas ēdināšanu, ar internātu, ar papildu profesijas apguvi, pat ar stipendijām un, kas jo nožēlojamāk, ar pazeminātām prasībām gan audzēkņu zināšanu un varēšanas, gan skolotāju ieinteresētības un atdeves jomā. Taču, valsts mērogā raugoties, tā aritmētika ar saskaitāmajiem un to mainīšanu vietām jau tiešām neko nemaina… Ar vienvārdsakot, skolotāju un attiecīgi arī skolu skaits mūsu valstī kopumā ir krietni par daudz. Un skolotāju kopumā visai viduvējais atalgojums, kas turklāt izsmērēts pa slodzēm vai sadalīts ”uz galviņām” (daudzviet pēc direktora ieskatiem, ne skolotāju darba kvalitātē raugoties), ir tik mazs un nekad nebūs pietiekams, lai… Nu, re, kā pakaļ` pakaļā, tā…atkal esam nonākuši pie apmierināta skolotāja. Bet kur tad bērns, skolēns, jaunietis – gudrs, izglītots un nākotnes izaicinājumiem gatavs?…