Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu – komunismu neuzcēla pašas idejas utopiskā rakstura dēļ, ko pierādījusi centīgās, bet bezjēdzīgās komunisma celtniecības vēsture 50 gadu garumā. Lai kā dergtos kapitāla un resursu koncentrācija sabiedrības mazākuma rokās, ar ko cilvēkus biedēja marksisma teorētiķi (kā redzam, ne velti!), tomēr proletariāta sapnis par sabiedrības “vienlīdzību” nav bijis pat uz pusi tik kvēls, kā indivīda vēlme pakāpties mazliet virs citu galviņām, un, kas zina, varbūt nokļūt tajā tik akārotajā “mazākuma” lokā. Otrkārt, pašas idejas iedēstīšana cilvēkos par to, ka ”nu taču mums visiem viss būs kopīgs”, kaut kā attīstījās ne tajā virzienā. Acīmredzami, idejas ne mazākā mērā nenokāva indivīdu dabisko tieksmi uzkrāt kapitālu, cik nu tas bija iespējams, toties attīstīja jeb transformēja zagšanas kultūru. Sak, kaut ko palēnām, pamazām nočiept un stiept prom no ”mūsu”, tas ir valsts rūpnīcas… jā, nosodāmi, tomēr valsts – tāds pārlieku margināls “cietušais”, lai nopietni atturētu no, būsim godīgi, brutālas zagšanas. Un atsevišķos sabiedrības slāņos, dzīves situācijās šī indeve vēl arvien ir makten dzīvelīga…

Nu, kāpēc pie mums nevar uzbūvēt kārtīgus ceļus, ja tepat kaimiņvalstīs var? Kāpēc neviena vērā ņemama būvniecība nenotiek bez aizdomāma par, tā sauktajiem, “otkatiem”? Nemaz nerunājot par kontrolējošās iestādēs strādājošajiem, kas cilvēkiem paši piepalīdz apkrāpt valsti… Uz tā saukto “Panamas dokumentu“ skandālu fona, kas apliecina, ka nodokļu ”optimizācija” un naudas atmazgāšana ir cilvēku dienas kārtībā visā pasaulē, Latvijas nedieniņas, protams, tads sīkums vien ir. Tomēr ne mazāk svarīgi – kā sabiedrība uz tām reaģē. Ja Islandē cilvēki iziet ielās, pieprasot premjera atkāpšanos, tad Krievijā, ja tiek mesta aizdomu ēna prezidenta Putina virzienā, oficiālās ziņās izskan diezgan fantastiskas versijas par “provokācijām” un “apmelojumiem”. Kā sabiedrība reaģētu Latvijā? Atliek cerēt uz labāko, jo, kad negodīgums kļūst vispārpieņemams,…sagrūst ne tikai komunisms…