Kaut kādas dīvainas sakritības (vai tomēr likumsakarības) pēc aizvien biežāk un biežāk nākas rakstīt par vides aizsardzības jautājumiem vai, pareizāk jau laikam teikt, vides konfliktiem.
Te pašvaldībai zudušo molu dēļ Engurei draud ”ekokatastrofa”, te būvgružu kaudzes skaistā Milzkalnes pļaviņā. Te (laikam jau daudzo gludi skūto mežu dēļ) pilsētnieku urbāno mieru aizvien vairāk traucē ”traki“ meža dzīvnieki (traki, jo mājo parkos un, ko domājies, pat kapos!?). Bet Abavas senlejas parkā zemes īpašnieku sašutumu vilni izraisījusi vietējo dabas vērtību uzskaite… Un ja tam visam vēl pieskaitām pērnās vasaras ”piedzīvojumus” Tukuma attīrīšanās iekārtās un zemes īpašnieku kluso sašutumu, steigā izzāģejot visu, ko vien var izzāģēt Vecpiebalgā, tad… Jā, tad šķiet, ka Jāņa Atklāsmes grāmatā minētā Apokalipse tālu vairs nav, jo kā gan citādi mēs mestos tūlīt un tagad paņemt no dzīves vai, pareizāk sakot, no dzīvās dabas vairāk, aizvien vairāk, vairāk nekā šodien maz var?…
Arī kanalizācijas attīrīšanas lietās viss skaidrāk par skaidru – nu kāpēc tērēt naudu kaut kādām vides lietām, attīrīšanām, priekšattīrīšanām, ja var tāpat – paklusām, palēnām – upītē, pļaviņā, jūriņā!? Tas, ziniet, tāds lielkapitālista skatījums – par eiro neapšmauksi, pie miljona netiksi… Pavisam citādi ar tiem, kas savā mantotajā mežā no koka melnā stārķa ligzdu zemē grūž vai skaistas dabas parka pļavas vietā ar indi aplaistītu rapsi audzēt sadomājies… Nē, var jau saprast zemi ar lielām grūtībām reiz atguvušos īpašniekus, arī tos, kas ar lielām cerībām un degsmi sāka strādāt kādreizējās tēvu un vectēvu mājās, bet aizvien biežāk savā zemē sajutās lieki… Daudzi nespēja atvērtajā tirgū līdzvērtīgi konkurēt, arī shēmotāju labklājībai līdzi izskriet nevarēja. Iespējams, reizēm ar pašu nezināšanu un nevarēšanu, arī ar varas patvaļu un nabadzību sizdamies, līdz ar veselību daudzi no viņiem cerības pazaudēja, tāpēc tagad arī dzīvo ar saukli: ”Tā mana zeme, ko gribu, to daru!” Iespējams, daudziem bērni un mazbērni Īrijā, Anglijā, Vācijā… – nu, kaut kur tur, svešumā, uz palikšanu aizbraukuši…
Bet reiz, nu jau tālajā 1986. gadā, talkojot Zemītes baznīcā, toreizējie vides aktīvisti atgūlās skaistā pieneņu pļavā un šausmās atklāja, ka tajā nav nevienas bites, kā izrādījās, jau gadiem nav… ”Te jāglābj zeme, ZEME MIRST!” secināja talkotāji, un tā radās Latvijas Vides klubs, ja kas, arī aizsākums Atmodai…
Kā domājat, vai kaut kādas dīvainas sakritības vai tomēr likumsakarības dēļ tagad, tikai pēc 25 gadiem, esam gatavi nodot savu zemi, tās dabu un nākotnei atstājamās vērtības, esam gatavi nodot savas nācijas jaunības ideālus?…