Šķirstu latviešu tautasdziesmu krājumu un lasu: “Čigānam sešas meitas,/visām sešām raibas kleitas”. Hmm… Nez, vai tādas rindas drīkst skaļi skandēt? Vai kāds nejutīsies aizvainots? Čigānus jau tagad pieņemts dēvēt par romiem. Liekas gan, ka, izņemot pārspīlētu politkorektumu, nav cita skaidrojuma, kāpēc vārds ”čigāns” vairs nav gana labs tautības apzīmēšanai. Tāpat dzirdēts, ka lietuviešiem nepatīkot, ja sarunu valodā viņus sauc par leišiem. Bet tautasdziesmā teikts: ”Pēc leitīša es dzīvoju,/Pēc leitīša gavilēj’”, un “lietuvietis” tur vienkārši izjauktu ritmu. Latvieši gan neko neiebilst pret “letiņiem”. Šāda uzruna rada pat tādu kā kopības sajūtu.

Līdzīgi ir ar stereotipiem par dažādām tautām. Nu kurš nezina, ka skoti ir skopi, vācieši – pedantiski, igauņi – lēnīgi utt.? Par to klīst gan anekdotes, gan patiesi stāsti. Un arī pilnīgi pretēji apgalvojumi. Par latviešiem saka – dziedātājtauta (vai varbūt paši tā iedomājamies?). Daudziem tas iet pie sirds – jā, lepojamies ar savām tradīcijām un kultūru. Bet citiem nepatīk. Tā trallinādami, necik tālu neesam tikuši – viņi saka. Taču traci tādēļ neceļ. Turpretī, izsakoties par ebrejiem, vārdu salikumus ieteicams izvēlēties ļoti rūpīgi. Tur joki mazi. Citādi var gadīties kā Kārlim Seržantam, kuram nācās uzklausīt pārmetumus, ka viņš ar saviem izteikumiem pārkāpis Saeimas deputāta ētikas kodeksa normas. Ko gan Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis tādu pateica? To, ka ”prokrievisku un proputinisku propagandu Latvijā pauž arī personas, kurām ir gudra etniskā piederība”, precizējot, ka runā par labi izglītotiem un likumus zinošiem ebrejiem, un nosaucot konkrētu cilvēku uzvārdus. Izskatās, ka tas aizvainojis ne vienu vien Izraēļa tautas pārstāvi. Pēc tam K. Seržants vairākkārt atvainojies, atzīstot, ka nav rīkojies pareizi, asociējot šos cilvēkus ar viņu tautību. Kaut gan īsti nav skaidrs, par ko te apvainoties un par ko atvainoties. Tad jau arī Rūdolfu Blaumani var padarīt par grēkāzi. Izsauciens ”Ak, tas žīds, tas žīds! Tas sasodītais Ābrams!” lugā «Skroderdienas Silmačos» vien ir ko vērts. Un kur tad vēl cittautiešu sulīgā valoda un kā no tautas noskatītās kolorītās andelēšanās ainas! Autora aizstāvībai gan jāteic, ka 20. gs. sākumā, kad darbs tapis, ”žīds” netika uzskatīts par lamuvārdu, jo ”ebreji” Latvijā vēl nebija ieviesušies. Bet varbūt tomēr Blaumani vajadzētu rediģēt? Politkorektuma labad.