Trīsreiz strauji apgriežos „ap savu asi” un tikpat strauji apstājos… Jā, galva patiešām sareibst. Un tagad mēģināsim iedomāties, kā jutīsies visi tie, ko premjers Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola nolēmuši “rotēšanai”. Iedomāsimies, kā sajutīsies negodprātīgie (valsts vadošo amatpersonu lietotais maigais apzīmējums kukuļotājiem un krāpniekiem) ierēdņi, kad viņiem nāksies (ja nāksies…) rotēt no vienas valsts iestādes uz citu, no kabineta – uz citu kabinetu, no viena ērta krēsla uz citu. Iespējams, ka tiem, kas mācējuši dalīties ar “pareizajiem” cilvēkiem un laikus ziedojuši varas partijām, nākamie kabineti būs plašāki, krēsli – ērtāki, algas – lielākas un dzīve – mierīgāka…

Man ir daudz gadu un pietiekami laba atmiņa: es vēl atceros, kā padomijas laikos pa Latviju “rotēja” kaut kādā veidā nogrēkojušies kompartijas rajonu pirmie sekretāri: par mazāku grēku tāds malacis tika izsūtīts no Rīgas, teiksim, uz Tukumu, Jelgavu vai Ogri. Par lielāku šmuci – uz Latgali, lai ir drošāk, ka līdz turienei nenonāks atskaņas par galvaspilsētā sastrādātajiem ”varoņdarbiem”. Un tas tik labi saskanēja ar visās iespējamās un neiespējamās vietās izkarinātajiem saukļiem: “Partija – mūsu prāts, gods un sirdsapziņa!”

Kam tagad – šodien, mūsu brīvajā Latvijā – lai pajautā, kur ir prāts, izdomājot sodīšanu aizstāt ar “rotēšanu”? Vai gods šodien nozīmē iespēju visas durvis (varas gaiteņos, tiesās, advokātu birojos, utt.) atvērt ar kāju?  Un kuros ofšoros nobēdzināta sirdsapziņa, kas vēl atceras Atmodas laiku brīvās valsts godīgo pilsoņu ideālus un pārliecības pilnu apņemšanos sekot tiem?

Labi, nerunāsim par valdošajiem. Parunāsim par mums, par tautu! Vai mūsu sirdsapziņa aizvien – dienu no dienas – netiek izvarota, kad jāklusē, lai nezaudētu darbu un iztiku savai ģimenei? Kad, apspiežot derdzīgumu, jāsniedz roka tam, kurš nosaka – saņemsi pelnīto (pasūtījumus, dotācijas, grantus, perspektīvas, naudu, atzinību utt.) vai ne. Cik truliķiem jāskaidro, ka no tā, ko dari, labums būs visai sabiedrībai. (Jo viņš, lūk, nesaprot, ko nozīmē vārdi “labums visai sabiedrībai”…)

Kamēr – ar neizsakāmām skumjām – to visu rakstu, pavasaris… turpinās! Saule spīd, un man gribas priecīgi spīdēt tai pretī: Saule un Mēness, Zeme un zvaigznes ir vienīgās, kas drīkst rotēt! Ja nu tomēr – kā optimistiska “balss iz tautas” – drīkstētu kaut ko ieteikt valstsvīriem, tad: dariet, lūdzu tā, lai rotācija notiek pret sauli, nevis pa saulei, jo mūsu senču gudrība māca, ka viss, kas iegriezts pa saulei – pieaug un attīstās, kas pret sauli – iet mazumā, izsīkst un izbeidzas… Varbūt izdodas panākt, ka ar laiku iznīkst arī “rotētāji”?