Pavasaris ir ne vien ievziedu, ceriņu un lakstīgalu laiks – skolās tas ir arī eksāmenu laiks. Tiesa gan, pašreizējā zināšanu vērtēšanas sistēma veidota tā, ka abiturienti jau visu otro mācību pusgadu ik pa brīdim iespringst, te vienu, te citu pārbaudījumu kārtojot. Tā sakot, lai visi stresi nav uzreiz – maijā un jūnijā… Bet! Nekur jau tie stresi nepazūd – ar kārtējā pārbaudījuma sekmīgu nokārtošanu nekas nebeidzas. Patiesību sakot, – viss tikai sākas! Absolvējot vienu mācību iestādi, jāgatavojas iestāju eksāmeniem nākamajā. Un tad, kad pašam šķiet, ka nu jau gan pietiks skoloties, sākas atbildīgākais posms – darba meklējumi. Te nu jāliek kopā gan veiksme, gan prāts, gan intuīcija! Protams, vieniem tas izdodas, citiem – ne… Un nav un nebūs vienas, visiem kopīgas formulas, kā veiksmīgāk iekļauties darba dzīvē, kā naudas pelnīšanu samērot ar prieku par to, ko dari; kas un kādā veidā var panākt, lai teiciens ”Viss maksā tik, cik tas maksā” beidzot attiektos arī uz atlīdzību par katra indivīda godīgu, apzinīgu, čaklu, radošu utt. darbu. Taču laikā, kad pietiekami daudzi mūsu pašu Latvijas darba devēji, rokas berzēdami, beigs gaidīt ”melnstrādniekus” no “trešās pasaules” valstīm, kur pat viens dolārs vai viens eiro ir liela nauda – lai pašu tautiešiem nevajadzētu maksāt  godīgi nopelnītās lielākās algas, par kādu gan progresu mēs šajos gadījumos varam runāt?! (Te mēs nerunājam par sliņķiem, slaistiem pabalstu gaidītājiem, dzērājiem, utt. Dzērāji šiem darba devējiem reizēm ir pat izdevīgi: viņiem pretenziju nav – cik samaksā, tik ir labi – galvenais, lai divlitrīgajai alus plastmasenei sanāk…)…

2015. gada trijos ceturkšņos (jaunāku datu patlaban nav Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā) Latvijā vidēji 47 000 jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nestrādāja, nemācījās un neapguva arodu. Cēloņi tam nav pētīti – ne šajā, ne Labklājības ministrijā, ne pašvaldībās, kam taču būtu jābūt visciešākajai saiknei ar ģimenēm un jauniešiem pašiem. Kāpēc tā? Nezinu… Varbūt tas nevienu neinteresē, jo, lūk, pavisam drīzi būs klāt tālo zemju lētais darbaspēks? Taču, manuprāt, daudzi pat neiedomājas par to, ka svešā zemē – ar neierastu klimatu, absolūti neizprotamām tradīcijām, pilnīgi citādu attieksmi pret darbu mums var arī neizdoties viņus integrēt tiktāl, lai… izmantotu par lēto darbaspēku. Un pavisam maz būs to, kas kļūs par “daļu no Latvijas”. Tajā pat laikā mūsu jaunieši – bērni un mazbērni, arī vidējā vecuma darbspējīgie Latvijas iedzīvotāji jau kļuvuši par daudzskaitlīgu “melnstrādnieku” armiju attīstītākajās valstīs…

Skatoties, kā pavasarim mostas daba, neviļus aizvien biežāk iedomājos: kam jānotiek, lai vienlaikus ar dabu mostamies arī mēs – katrs cilvēks, visa sabiedrība? Un kurš būs tas “progresa pavasaris”, kad apzināsimies, kas esam mēs, un kas – Latvija mums?