Redakcijas sleja

Šāds retorisks jautājums izskanēja vēl pirms 15. maija, kad talka tikai bija plānos un vēl pat nebija zināms, vai tai būs ļauts notikt. Nu tā ir pagājusi, un atbilde ir, ka tie, kas nebaidījās no lietus un gribēja jau tradicionāli sakopt publiskas vietas, ar tukšiem maisiem nepalika. Jo – diemžēl – to, kas uzskata, ka...

Nabadzības mazināšana – tas ir viens no svarīgākajiem mērķiem, kas iekļauts galvenajos mūsu valsts plānošanas dokumentos – Latvijas nacionālo reformu programmā un Nacionālajā attīstības plānā. Taču, kā, veicot valsts sociālās iekļaušanas politikas lietderības revīziju, secinājusi Valsts kontrole, ”fakti atklāj sadrumstalotu, nekoordinētu un uz precīziem datiem nebalstītu valsts un pašvaldību līdzekļu novirzīšanu nabadzības mazināšanai, kas ne...

Katrs skolas vecuma bērna vecāks, veicot ierastos audzinoša rakstura rituālus, gan jau reiz būs dzirdējis šo atrunu kanonā iekļaujamo frāzi: “Bet citiem klasē bija tāpat/bija vēl sliktāk!” Tādas – ar bērnišķīgu izturēšanos saistītas asociācijas – gribot negribot kārtojas glītās rindiņās, tikko tiek patraucēta jaunā Tukuma novada vadība vai, nedod, dievs, norādīts uz kādu nepilnību tās...

Līdz ar pavasara ziedēšanas brīnumu atnākusi arī Mātes diena, kuru Latvijā un Igaunijā svin maija otrajā, bet Lietuvā – maija pirmajā svētdienā. Simboliski, ka arī dabā šajā laikā tiek likti pamati jaunam dzīves turpinājumam, kas izpaužas ziedošos dārzos, mežos, putnu dziesmās, varžu kurkstēšanā, it visā – atliek vien tikai vērīgāk paskatīties un ieklausīties. Latviešiem šos...

Kad vakar aizvadījām apaļos 30 gadus, kopš neatkarības atjaunošanas, bija grūti nebūt saviļņotam un noskaņojumā pacilātam. Manai – piecdesmit un nedaudz vairāk gadu paaudzei – šī ir pašu piedzīvotā Neatkarības diena, kas nošķīra garos padomju gadus no jaunā – cerību un pašu lemtā laika. Turklāt paši esam piedzīvojuši ne tikai 1990. gada notikumus, bet arī...

Kad vien nākas tikties ar bijušajiem kolēģiem – latviešu valodas un literatūras skolotājiem, jauši vai ne, bet sarunas vienmēr nonāk arī pie mūsu kopējā šodienas izaicinājuma. Nē, nē, ne jau par kovid krīzi runa, bet gan par apdraudējumu latviešu valodai! Lai arī mums nu jau gadus simts ir gan sava nacionāla valsts, gan likums īpašās –...

Angļu valodā runājošajiem ir tāds termins „vecu sievu stāsti”, kas, ja paskaidro, ir vispārizplatīta parādība. Proti, parasti ar to apzīmē dažādus no paaudzes paaudzē nododamus ticējumus, māņticībā balstītus paradumus, kam vairs īsti nevar saprasts, kur visam sākums un jēga. Daži piemēri: neņem neko no kapiem – miroņi sapņos rādīsies; neliec zemē somu – nabags paliksi;...

Pārbaudījumi, ko mums sagādājis pandēmijas laiks, nāk ar aizvien jaunām atziņām. Tie likuši apstāties no straujā skrējiena, vairāk domāt, izvērtēt dzīvē svarīgākās un mazāksvarīgas lietas, bez kurām, šķiet, agrāk nu nekādi nevarējām iztikt. Domājams, šai vērtēšanai jānotiek gan mūsu katra paša dzīvē, gan arī valsts un visas pasaules mērogā. Dzīves pieredze katrai paaudzei ir cita....

”Katliņš vārās,” īsziņā raksta klasesbiedrene – aizrautīga dabas vērtību sargātāja, raksturojot to, kā dažu viņas paziņu lokā uztverta mana, gan atstāstījumā ”dzirdētā” vakardienas uzstāšanās raidījumā «Krustpunkti». To, ka aizstāvu Kampara-Šulca-zviedru vēlmi izlaupīt Latvijas valsti un tās dabas vērtības, varu lasīt arī interneta komentāros. Un šis laikam vairāk tad būtu skaidrojums tiem, kas runā, raksta un...

Aizvadītās brīvdienas daudziem bērniem un vecākiem ļāva ievilkt elpu attālinātās mācīšanās procesā, kas nu jau ieildzis mēnesi, bet, visdrīzāk, turpināsies līdz pat mācību gada beigām. Aprunājoties ar vecākiem par to, kāda ir šī ārkārtas situācijas pieredze, viņu viedokļi bija ļoti dažādi, tomēr divās jomās domas sakrita – veiksmīga izdošanās bijusi atkarīgs no skolas izvēlētās mācību...

Pirms kāda laika internetu apskrēja un pat Latvijas televīzijas ziņās parādījās samontēts video rullītis, kas atklāj to, kā Itālijas pilsētu mēri nikni rāj iedzīvotājus. “Kur tu ej ar to suni? Kas viņam kāda nesaturēšana?! Suns ir acīm-re-dza-mi piekusis!” – tā vai līdzīgi bļāva viens no pilsētas tēviem. “Tev nevajag uz mājām saukt frizieri! Dabūsi koronu...

Saka, ka vislabāk cits citu varam iepazīt ekstrēmos, krīzes apstākļos. Tad arī redzams, kam varam uzticēties un no kā būtu jāturas pa gabalu vai vismaz jābūt gataviem negaidītām, neprognozētām  rīcībām. Ārkārtas situācija mūsu dzīvē ir mainījusi visu, un jāsaprot, ka ir grūti pieņemt šo situāciju, kurā jūties slimības apdraudēts ik uz soļa un šķiet, ka...

Domāju, ka daudziem no jums, gluži tāpat kā šobrīd man, ir mazliet tāda kā dalītās personības sajūta. No vienas puses informācijas un līdz ar to darba ir tik daudz, kā vēl nekad agrāk (ak, kur palika mana iepriekš kādā slejā aprakstītā sajūta, ka nu ir pienākusi iespēja apstādināt ikdienas skrējienu un arī laiku!?). No otras...

Mainās apstākļi, mainās sabiedrība. Tautā klīst anekdote par to, ka kāds centīgi – vismaz divreiz nedēļā – mācoties iepirkties divām nedēļām uz priekšu: sak, lai nav daudz pa veikaliem jāstaigā. Tas ir gandrīz par mani! „Gandrīz” tāpēc, ka nu jau protu iepirkties tikai vienu reizi nedēļā – kad pietrūkst maizes, krējuma, augļu. Ne griķu, ne...

Ir grūti rakstīt par vēl nesenu pagātni un ar to saistītiem notikumiem, un šodienu, ar to domājot notikumus, kas sākās pēc 12. marta valdības paziņojuma un pāris nedēļu laikā mūsu dzīvi sagrieza ar kājām gaisā. Nekas no tā, ko bijām pieraduši darīt, kā bijām ieraduši dzīvot, nav vairs tāds, kāds tas bija, piemēram, 29. februārī...

Cik nu tur tās dienas ārkārtas režīmā jau aizvadītas? Apaļas desmit! Un tas pat ir brīnumaini, kā tādā salīdzinoši īsā laika nogrieznī paspējuši izstrādāties pavisam jauni paradumi – attīstījušies teju refleksu līmenī! Nu tur šķaudīšana piemīlīgi saliektā elkonī, nepārtraukta ziepēšanās pēc katra ārpus dzīves vietas spertā soļa, aizdomīga vai pārdomu pilna blenšana uz rokturiem un...

Diez vai pašlaik spējam par kaut ko citu domāt, kā vien par „Covid 19” un ar to saistītām problēmām. Vācijas kanclere Angele Merkele atzinusi, ka šī ir lielākā krīze kopš otrā pasaules kara. Pēkšņi rimusi ikdienas steiga, nākas pielāgoties jauniem apstākļiem. Un kaut arī tagad daudziem ikdienā nav jāiet uz darbu, jo jāpaliek pie bērniem...

Šķiet, nu jau daudz gadu paši jūtam un dzirdam arī citus žēlojamies, ka laiks ir sācis skriet pārāk ātri. Zinām jau, ka laikam tāda mainīga daba; kad kaut ko nepacietīgi gaidām – izaugt lieli, pabeigt skolu, satikšanos ar mīļoto, atvaļinājumu, ceļojumu... – laiks velkas, ka ne izturēt. Toties, kad jāsteidzas uz skolu, bērnudārzu, uz darbu...

Kad dienas sāk mūs aplaimot ar sauli; kad ziemas vissiltākās (un līdz ar to – arī biezākās neērtākās un smagākās) drēbes pamazām sāk iegult skapjos un plauktos; kad no „ziemas dusas” citu pēc cita izceļam gaišākos un vieglākos apģērbus, īpaši kalendārā varam neskatīties: tāpat jūtams, ka tuvojas pavasaris. Paceļot acis pret sauli, mākoņi paslēpjas pamalēs...

Laiks dodas pretī pavasarim un, lūk, jau klāt arī 8. marts. Vecākajai paaudzei tas saistās ar tulpīšu svētkiem, jo faktiski tolaik tulpes puķu veiklos un tirgos bija gandrīz vai vienīgās kaut cik pieejamās puķes, kas nereti 8. martā kļuva par deficītu. Padomijas laikos šajos svētkos ar ziediem tika sveiktas sievietes – kolēģes un sievas, bērni...

Šonedēļ, kad svinējām sava laikraksta jubileju un uzņēmām arī viesus, līdztekus laba vēlējumiem uzklausījām arī daudzu mūsu lasītāju bažas par to, kas tad īsti tagad mūsu novadā notiek. Vienus uztraukusi jaunās varas un tās atbalstīju bezkaunīgā izturēšanās pret opozīcijas pārstāvjiem, citus – vēlme audzēt domes darbinieku štatus un tādējādi tērēt nodokļu maksātāju naudu. Bet trešie,...

Tā, mazliet pārfrāzējot klasiku, gribētos pavaicāt puišiem, kas vieglu roku un, nerēķinoties ar sekām, klabina augšā viltus ziņas. Apsteidzot atsevišķus anonīmus mūsu laikraksta interneta versijas fanus, precizēju, ka ar terminu “viltus ziņas“ apzīmē nevis žurnālistu publikācijas, kas kādam neglauda pa spalvai jeb nesaskan ar viņa personisko pārliecību, bet gan apzinātu melu izplatīšanu, nereti peļņas, ietekmes...

Visos ziņu portālos, laikrakstu slejās lasāma  informācija par nelaimē iekļuvušo Kristīni Misāni. Protams, jāatzīst, ka Kristīne, izdarot savas izvēles dzīvē, ir kļūdījusies un nu par to jāmaksā. Par kļūdām aizvien ir jāmaksā, tikai jautājums, kāda ir izdarītās kļūdas cena. Jā, dažkārt tā ir arī dzīvības cena, bet ne šobrīd, ne tagad, ne šajā gadsimtā, ne...