Pēdējā laikā jau vairākkārt esam rakstījuši par to, cik gan svarīgi ir saglabāt dabiskās pļavas, turklāt ne tikai laukos, kur gan arī tādas nu jau ir retums, bet arī pilsētās, lai cilvēkam būtu iespēja redzēt ne tikai glīti skūtu zālienu, bet arī to, kā šīs pļavas katru gadu pirms saulgriežiem uzzied visā to krāšņumā. Varētu teikt pat – lai sajustos dabai tuvāk, lai baudītu to vidi, kas ar savu gan tuvo dabas klātbūtni ir tik pievilcīga mazpilsētās.

Protams, visas problēmas, sākas ar “bet” – jo nereti šīs pļavas tā arī nepagūst uzziedēt, jo kāds aktīvais trimmerētājs ir meties virsū un “nogriezis” pļavu līdz pamatiem. To var redzēt arī pilsētas apstādījumos, kur mazās mārpuķītes ir problēma, kas izbojā skatu, bet izstīdzējis pienenes kāts jau rada dziļu traģismu, tāpēc – pat ja nav ko pļaut, tomēr ir jāpļauj. Te gan godīgi jāatzīst, ka vēl pirms dažiem gadiem arī man šķita, ka gludi nopļauts zāliens ir labākais, ko dabas māte mums varējusi dot un iemācīt, taču – ticiet vai nē – domas mainās. Kad vienu vasaru zālienu pie daudzdzīvokļu mājas bija izkaltējis sausums un rets bija tas zāles stiebrs, kas izauga garāks par sprīdi, taču pļāvējs tik un tā metās tajā iekšā rūkdams, atausa gaisma – zāles pļaušana ir visvienkāršākais veids, kā iztērēt nodokļu un komunālo maksātāju naudu! Brauc tikai, pļauj, un naudiņa ripo! Un nevienam pat prātā neienāks, cik lielu naudu tā var iztērēt?! Te vietā reiz jau pieminēts piemērs par Slampes centru, kur ap daudzdzīvokļu mājām salasās tik daudz hektāru, ka, lai nopļautu tos visus, ar iedzīvotāju samaksāto apsaimniekošanas naudu knapi pietiek…un.. reizēm arī nepietiek. Tāpēc vietā jautājums – vai tiešām pilnīgi viss ir jānopļauj? Varbūt, ja reiz tagad arvien aktīvāk runā par krīzes laika mācībām, kur būšana dabā, ir viens no ieguvumiem, ko daudzi ar prieku vai varbūt pat spiestā kārtā apguvuši, ir vērts mainīt apsaimniekošanas taktiku? Lai zied pļavas līdz Jāņiem, lai uzzied Jāņu zāles un tad, kad viss pagājis, var pļaut un zāli – kas jo svarīgāk – arī to savākt, kā kārtīgi saimnieki to dara. Un ne jau tāpēc, lai kādu kazu vai govi pabarotu, bet lai nedegradētu pļavu, vērtīgās zāles, ziedus nosmacējot ar pārmērīgu slāpekļa devu. Un ja reiz kārtība nosaka, ka pļava jāpļauj vienu reizi gadā, tad varbūt šai reizei nav jābūt pie Jāņiem?!

Turklāt nav jau arī gluži tā, ka ir tikai daži ķertie, kas gatavi cīnīties par dabiskajām pļavām. Kādudien sēklu veikalā kāda sieviete vaicāja pēc gaiļbiksīšu sēklas, kāds cits no līgotājiem saudzē naktsvijoles un dzegužkurpītes… Jā, daba prasa zināšanas un saudzīgu attieksmi.

Zīmīgi, ka arī Eiropas politikas virzītāji ir attapušies, ka tieši tagad ir pēdējais laiks domāt par dabas saudzēšanu un bioloģisko daudzveidību. Tieši Līgo svētkos, 23. jūnijā, Eiropas valstu vides ministri videokonferencē iecerējuši diskutēt arī par bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kas publiskota šī gada maijā un aicina saglabāt to, kas ir saglabājams. Zīmīgi, ka viens no plāna punktiem paredz, piemēram, līdz 30% (no sauszemes un jūras platības) palielināt aizsargājamo teritoriju platību, bet 10% no tiem nodrošināt stingru aizsardzību. Bet, kas attiecas uz pļavām, viens no stratēģijas nosacījumiem ir atjaunot apputeksnētāju populācijas, jo to klātbūtne ir nepieciešama gan savvaļas augu, dzīvnieku un mikroorganismu saglabāšanai, gan lauksaimniecības un pārtikas drošībai nākotnē. Lūk, atslēgas vārds – nākotne! Ir svarīgi jau šodien domāt par rītdienu! Domāt par bērnu, kas redzīgs dabā meklē to, ko bērnudārzā vai skolā iemācījies, – puķīti, kukainīti vai citu dzīvu radību. Un jo ātrāk mēs iemācīsimies salāgot to, ko “noteikumi paredz”, ar to, kas saprātīgam cilvēkam vajadzīgs, jo vieglāk un priecīgāk mums visiem būs dzīvot šeit, uz pagaidām vēl dzīvās un dzīvībā pulsējošās planētas Zeme.