“Šogad – mazliet savādāk nekā tas ierasts…,“ – tā un līdzīgi pēdējo mēnešu laikā rakstīts itin bieži. Pie vainas, protams, vīruss, pandēmija, ierobežojumi, kas īpaši likuši pasvīst kultūras un sporta pasākumu organizatoriem. Sak, tradīciju lauzt ļoti negribētos, bet – kā izlīst caur vēl spēkā esošo aizliegumu “aci“, ar nemaz nav tik viegli izdomāt! Tad nu nākas būt īpaši radošiem.

Tā tas ir, piemēram, ar Tukuma pilsētas svētkiem, kur iecerētā programma nu sadalīta reizinātājos un izmētāta vairāku nedēļu garumā, un arī ar tradicionālajiem Zvejnieksvētkiem, ko dažviet gan atcēluši pavisam, tomēr citos piejūras ciemos, tai skaitā Engurē jau šajā nedēļas nogalē svinēs.

Nelielai atkāpei. Aizdomājos, kur tas laiks, kad Zvejnieksvētku centrā bija tieši zvejniecība? Ar katru gadu tie arvien vairāk kļūst par izklaidi tūristiem, nevis ir svētki īstenajiem jūras malas iedzīvotājiem. Un ievērojami īsāka kļūs arī īsteno zvejnieku rinda, ko šajos svētkos sumināt. Ir, protams, puiši un vīri, kas, lielākoties sekojot ģimenes tradīcijām, tāpat dodas zvejā…uz tāljūrām. Taču mūsu pašu jūras krastos tomēr maz vairs tādu, kas šo arodu turpina. Par iemesliem, kāpēc tas tā, domas varbūt mēdz dalīties, tomēr, kā kādreizējie un esošie zvejnieki, ar kuriem nācies parunāt, saka, un arī dabas pētnieki apgalvo – tas tādēļ, ka mazumā ir gājis gan jūras zelts, gan sudrabiņš. Jūra ir izsmelta! Un, ja tā globāli uz jautājumu lūkojas, arvien  knapāki lomi esot arī citos pasaules ūdeņos.

Ko darīt? Par to galvas cītīgi lauza gan politiķi, gan jomas speciālisti, bet ikdienā varbūt ikvienam no mums der pārskatīt savus ieradumus, piemēram, mazinot sadzīves ķīmijas īpatsvaru saimniecībā un rūpīgāk padomājot, tieši kuru zivi galdā celt, lai nav tā, ka kāda suga tiek apēsta…pavisam.

Lai vai kā – šogad Zvejnieksvētki būs vēl mazliet savādāki nekā pēdējos gados ierasts, jo viss jānoorganizē tā, lai, vajadzības gadījumā, spētu ievērot savstarpējo distancēšanos. Ir gan arī tādi, kas par ierobežojumiem vīpsnā un sauc to par lieku māžošanos. Arvien skaļākas un uzstājīgākas kļūst to balsis, kas aizgūtnēm apgalvo, ka tāda «Covid-19» nemaz nav vai ka “tas nav nekas traks“ – vismaz ne tik, lai ierobežotu cilvēku ikdienas gaitas. Grūti, protams, spriest, kas katrā gadījumā pie vainas – kārtējais dezinformācijas vilnis, kas ar apskaužamu regularitāti veļas pāri, piemēram, sociālajiem tīkliem, vai dabiska nespēja saskatīt cēloņu un seku sakarības. Katrā gadījumā šīs nedēļas ziņa par to, ka «Covid-19» saslimušo skaits valstī atkal audzis (saslimušo vidū arī tādi, kas nespēja izskaidrot, kur tādu vīrusu varētu būtu saķēruši), liecina – nepārdomāta čupošanās ne pie kā laba nenoved. Katrā ziņā pārliekā bravūrība vēl nenorimušās pandēmijas laikā liek pamatoti bažīties par to, vai tik drīz vien atkal nebūsim tajā zonā, kur svētku svinēšana un socializēšanā būs kļuvusi nevis klusāka, bet nav dzirdama nemaz!?…