Pirms kāda laika internetu apskrēja un pat Latvijas televīzijas ziņās parādījās samontēts video rullītis, kas atklāj to, kā Itālijas pilsētu mēri nikni rāj iedzīvotājus. “Kur tu ej ar to suni? Kas viņam kāda nesaturēšana?! Suns ir acīm-re-dza-mi piekusis!” – tā vai līdzīgi bļāva viens no pilsētas tēviem. “Tev nevajag uz mājām saukt frizieri! Dabūsi koronu jaunas frizūras vietā!” aktīvi žestikulējot, norādīja otrs. Bet galvenais un kopīgais visu vēstījums bija: kamēr šī krīze nav pāri, sēdiet mājās, tautieši!

Tajā brīdī paanalizēju savas – atturīgā ziemeļeiropieša – sajūtas. Pirmkārt (lai piedod dies par neticību politiķu sugai!), tas video stāsts nedaudz oda pēc izrādīšanās, īpaši fragmentā, kur viens tumši noaudzis itālis smukā mētelī slāja pa pludmali, lamādams vientuļus ping-pong spēlētājus, un viņam nopakaļ, ieturot pieklājīgu distanci, cilpoja filmētājs, kas drebelīgā rokā turēja kameru. Otrkārt (iespējams, ierunājās mana “nedaaugušā bērna” personības daļa), iedomājos, ka situācijā, kur uz mani kāds tā bļautu, pavisam dabiski rastos vēlme izrādīt kādu nebūt – kaut pavisam niecīgu – pilsoniskās pretošanās aktu. Nez, tumsas aizsegā uz pludmali lavīties, vai kā?!

Bet, treškārt un galvenokārt, vēl pēc brīža sevi tomēr norāju par tādu aplamu prātošanu, jo – galu galā – viegli tā teikt, sēžot Latvijā, kur personīgās brīvības ierobežojumi ir vēl salīdzinoši maigi, bet nāves gadījumi, kam klāt būtu stāvējis «Covid-19», uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. To pat nevar salīdzināt ar nu jau vairāk nekā 16 000 mirušajiem Itālijā, 13 000 – Spānijā un citiem tūkstošiem citās valstīs!

Tādēļ… kas atliek? Vēl nedaudz paciesties (ārkārtas situācija pagarināta līdz 12. maijam) un pārlieku neļauties pavasarīgajai saulei vai tuvo svētku priecīgajam noskaņojumam, tādējādi pārkāpjot virkni ierobežojumu. Vēl arvien svarīgi ir atcerēties ārkārtas situācijas nosacījumus: nečupoties piknikos, jauno māmiņu kopīgos ratiņizbraucienos, nestumdīties tirdzniecības vietās tā, it kā pavisam bez pārtikas būtu palikuši, pieklājīgi ieturēt distanci publiskās vietās, neuzmākties svešiem mājdzīvniekiem un neļaut to arī citiem, iet ar līkumu publiskiem bērnu laukumiņiem un neiet uz darbu (ja tāds vēl ir un neesat dīkstāvē vai atvaļinājumā) ar it kā vieglas saslimšanas simptomiem!

Visādi citādi – Lieldienas neviens nav atcēlis! Vien mazliet jāpadomā, kā tās savas ģimenes lokā nosvinēt. Nosvinēt mierīgi un priecīgi…