Lai ko arī nedomātu par VARAM ministru Juri Pūci, viņa komunicēšanas veidu ar pašvaldību vadītājiem un ministra pārstāvētās partijas darbību, jau tagad varam teikt – viņš kopā ar Saeimas atbildīgās komisijas vadītāju Artūru Tomu Plešu ir iegājis valsts jaunāko laiku vēsturē. Abi, pārstāvot vienu no mazskaitlīgākajiem Saeimā iekļuvušajiem spēkiem, neticami īsā laikā un neticami sarežģītos apstākļos (covid-19 un pašvaldību lobiju, opozicionāru un arī koalīcijas partneru spiediens) ar salīdzinoši maziem zaudējumiem (dižpilsētu biruma pieaugums, zaļzemnieku citadeles Jelgavas, ”īpašās attīstības zonas” Liepājas lepnā vientulība, nacionāļu Dombravas pieprasītais Saulkrastu statuss utt.) katrs savā veidā – viens agresīvi racionāli, otrs – urbjoši neatlaidīgi – ir izcīnījuši jau gadu desmitiem iecerētās novadu reformas turpinājumu.

Par to, ka reforma jau sen bija nepieciešama, mēs – reģionālo mediju žurnālisti – bijām pārliecinājušies jau sen. Pavisam noteikti jau pirms iepriekšējās reformas sākuma, kad ļoti labi redzējām, kā toreiz pie varas esošās partijas cīnījās par katru ”savu pagastiņu”. Drīz vien arī pārliecinājāmies, kāpēc. Tāpēc, ka katra no pašvaldībām kļuva par labu bāzes vietu gan pašu pašvaldības vadītāju, gan konkrētās partijas labākai dzīvei. Bez tā, ka bija garantēta iztikšana sev un savējiem, kā labi zinām, toreizējie pašvaldību vadītāji, sēžot savās pagastveču vietās un izmantojot nodokļu maksātāju naudu, ne tikai ceļoja uz visām debess pusēm, saucot to par pieredzes apmaiņu, bet arī gandrīz bez apstājas izglītojās. Dažs pat, sēžot amata krēslā, vairākas augstskolas beidza. Protams, ne jau par savu naudu… (Un tas bija ap to laiku, kad darbu zaudēja vai parādu bedrēs iekrita daudzi ļoti labi un pieredzes bagāti bērnudārzu audzinātāji, kam pēkšņi, nu tak jau, lai garantētu ienākumus varai pietuvinātajai Stabiņa augstskolai, tika pieprasīta augstākā izglītība.) Jāpiebilst, ka dažam toreizējam pagastvecim vai sievai it kā necilais amatiņš kļuva par (un dažam joprojām ir) starta vietu savam biznesam vai vairumā gadījumu – augstākam politiskam izlēcienam… Tā dažs pa taisno no pagastiņa i valsti vadījis, i, kā pats atklātības mirklī atzinies, ministrijā sēžot, ”partijai naudu ģenerējis”. Kā? Nu vienkārši, izkārtojot amatiņus, projektiņus un, ja paveicās, arī gardus iepirkumus…

Lūk, šī visa dēļ vien, manuprāt, pašvaldību skaita krasa samazināšana ir bijusi un ir pat valsts izdzīvošanas jautājums. Bet tikpat skaidrs jau šodien ir arī tas, ka reforma būs graša vērta, ja tā nesakārtos jau šodien zināmos ”melnos caurumus”. Lielākais no tiem, manuprāt, ir visnotaļ patvaļīgā līdzekļu tērēšanas un uzskaites kārtība. Proti, kā izrādījies, absolūtajā mazākumā pašvaldību ir iespējams skaidri un gaiši noskaidrot, cik tad īsti tiek tērēts, piemēram, administratīvajiem izdevumiem. Iedomājieties, praktiski nav iespējams ne īsti pateikt, ne salīdzināt, kādas ir pašvaldību administratīvās izmaksas! Mēs nemaz nezinām, cik tad īsti tā vietvara mums izmaksā un vai maz varam to atļauties! Un tas ir tāpēc, ka milzīgā pašvaldību (to valdošo deputātu un partiju, protams) lobija darbības dēļ tiek pieļauts, ka katrā pašvaldībā šie tēriņi tiek iemudžināti katram savā ailītē tā, lai ne tikai žurnālisti, bet arī Valsts kontroles revidenti īsti nevarētu pateikt, cik tad, piemēram, galu galā vienam mūspuses dižnovadiņam izmaksājusi nemitīgi ceļojošā priekšsēde, vai arī, piemēram, Tukuma jaunās varas darbošanās sabiedrisko attiecību jeb dažu vadoņu tēla spodrināšanas jomā. Nevar, jo rēķini ir izsmērēti pa iedaļām, kodiem un nodaļu plauktiem…

Vēl viens reformas tālākās iespējamās veiksmes izaicinājums, manuprāt, ir arī spēja sakārtot vietējo slimnīcu un skolu tīklu, kā arī izveidot reālu sociālo tīklu mazaisargātām sabiedrības grupām…

Taču pats, pats svarīgākais, lai mēs – cilvēki-parastie – būtu gana aktīvi un godīgi, lai vispirms atbildīgi izvēlētos savas vietvaras priekšstāvjus, bet pēc tam arī viņu darbību pieskatītu. Lai nebūtu tā, ka atsaucīgu un novadu attīstībā tiešām ieinteresētu tautas kalpu vietā, dabūjam uz kakla kārtējos vien pašlabumu meklējošos kungus un arī dāmas, protams…