Ja vajadzētu ielikt sevi kādos noteiktos rāmjos, noteikti nevarētu dēvēties par tā saukto karojošu zaļo. Gan ne tāpēc, ka nesaistītu zaļās idejas. Tieši pretēji! Uzskatu, ka paradumu un domāšanas maiņa ir vienīgais ceļš, kā iespējams paildzināt cilvēku sugas eksistenci uz šīs planētas, ar piebildi – kvalitatīvu eksistenci, ne tikai aizvien mokošāku izdzīvošanu. Bet noteikti neesmu karojoša – pie katra koka, ko plānots cirst, nepieķēdēšos un, būdama veģetāriete, tomēr blakus sēdētājam karbonādi no zobiem arī ārā neraušu, to papildinot ar izsmeļošu lekciju par ekspluatēto mājlopu ciešanām… Karošana nav mans princips, un turos pie pārliecības, ka ar varu mīļš tāpat netapsi – katram pašam, cik daudz tas nepārkāpj likuma normas, vajadzētu būt tiesībām uz personisko viedokli un personiskām izvēlēm. Un tas pilnā mērā attiecas arī uz privātīpašumu – saimniekošanu privātos mežos, pļavās, laukos…  Cita lieta un jautājums – tas, kas kopīgs mums visiem, tai skaitā meži, kas valsts pārziņā.

Ne tikai mūsu laikraksts, bet arī citi masu mediji ir diezgan rūpīgi sekojuši līdzi tam, kā arvien uzpeld vienas un tās pašas iniciatīvas, ko it kā – roku rokā sadevušies – oficiāli rosina Latvijas mežkopji, tomēr, palūkojot tuvāk, allaž uzpeld kādas šaurākas intereses, kas tiek morāli un nereti arī finansiāli (piemēram, ar dažādu projektu starpniecību) atbalstītas arī no valstiskām struktūrām, ja par tādu uzskatām uzņēmumu «Latvijas valsts meži». Tas atteicas gan uz idejām par aizvien jaunāku un smalkāku koku gāšanu, gan arī piejūras mežu retināšanu līdz pat kailcirtes līmenim un citiem plāniem, kam sabiedrības lielākais vairums, kā šķiet, tomēr visai pārliecinoši pretojas… Bet, ai, kā iespējamās peļņas vārdā atsevišķiem politiķiem un biznesa nozares pārstāvjiem tomēr gribas tos īstenot! Lai tas izdotos, paralēli ar gribētajām izmaiņām likumos tiek ieguldīts (un ne maz!) arī sabiedriskās domas iespaidošanai. Viens piemērs. Pēdējā laikā redakcijā diezgan regulāri tiek piesūtīta saite, kas aizved uz tādu portālu kā «Zeme un Valsts». Tas sakās it kā pārstāvam meža nozari un regulāri tiek papildināts ar jauniem materiāliem, intervijām, radot iespaidu, ka tiek uzturēta viedokļu dažādība un pat aizstāvētas zaļās idejas. Tomēr uzmanīgu dara fakts, ka portālā skarbākajiem un nereti arī melīgākajiem tekstiem (piemēram, ir šķietami analītisks, tomēr pēc visiem demagoģijas pamatprincipiem satapināts raksts, kurā apgalvots, ka medicīnai nauda pietrūkst, jo… 600 000 eiro atvēlēti putnu izpētei) nekad, uzveru, nekad nav norādīts autors! Tāpat arī iespējas sazināties ar minēto portālu, tā veidotājiem ir diezgan ierobežotas (ir tikai viens vienīgs e-pasts). Un šādu anonīmu, pusanonīmu izstrādājumu, ja pameklē, ir diezgan daudz, kas (kāds pārsteigums!) lobē galvenokārt vienu – jau pieminētās papildu ciršanas iniciatīvas.

Un tad, kad redzi ko tādu, gribot negribot, jākļūst tomēr mazliet, bet tomēr par karojošu Latvijas, tātad arī manu un manu bērnu mežu aizstāvi.