Jau gadiem saņemam ieteikumus no Pasaules veselības organizācijas par to, ka vairāk valsts budžeta līdzekļu vajadzētu piešķirt veselības aprūpei, ka nepieciešams pabeigt reformas šajā jomā. Tomēr gadu gaitā daudzās mūsu valdības šajās rekomendācijās nav ieklausījušās. Pasaules veselības organizācija aicina tērēt veselības aprūpei vismaz 5% no iekšzemes kopprodukta, 2016. gadā tērējām vien 3,6%, 2020. gadā – 4,1%.

Jāatzīst arī, ka ar līdzekļiem, kas piešķirti, ne vienmēr arī esam rīkojušies saprātīgi, kā rezultātā e-veselība vēl joprojām ir vairāk ārstu, aptiekas darbinieku un pacientu apgrūtinājums nekā darba atvieglojums. Pašlaik izskatās, ka neviens par šīm neveiksmēm arī neatbildēs… Tāpat būtu vērtējama arī moderno aparatūru iepirkumu lietderība. Kāda jēga tērēt milzīgus līdzekļus, ja izmeklējumu skaitu ierobežo budžets, ja nav ārstu, kas rezultātus nolasa, un pacientiem, gaidot iespēju izmeklēties, mēnešiem jāstāv rindā? Pārsteidza tikko TV paziņotais, ka pašlaik, lai nokļūtu pie kardiologa, jāgaida līdz rudenim. Bet cilvēks rudeni var arī nesagaidīt…

Nereti izskan ziņas, ka negodprātīgi tiek izmantoti slimības pabalsti, nepamatoti izraksta slimības lapas. Bet garās rindas jau šo darba nespējas laiku pagarina, jo ģimenes ārsts ir spiests tās rakstīt, kamēr cilvēks gaida rindā uz izmeklējumiem un nav izveseļojies. Savukārt tas ietekmē uzņēmuma, kurā šis cilvēks strādā, darbību, apgrūtina valsts sociālo budžetu utt. Tas, ka ir daudzas lietas, ko veselības aprūpē var izdarīt labāk, parādīja arī nesenā TV žurnālistu pievēršanas veselības aprūpei onkoloģijas jomā. Nevarēju pat iedomāties, ka, piemēram, ja cilvēkam onkoloģiskā saslimšana ir jau otrreiz, tad viņam tā saucamais zaļai koridors vairs nepienākas un atkal jāstāv nezināmi garā rindā! Tikai pēc žurnālistu iejaukšanās šī situācija tika novērsta…

Un joprojām problēma ir arī tā, ka mums trūkst mediķu. Tāpēc, lai rindas pēc palīdzības nekļūtu garākas arī šī iemesla dēļ, ir pēdējais laiks par to rūpēties. Un vispirms jau par  jārūpējas par medicīnas darbinieku algām, lai nebūtu tā, ka mūrnieks būvlaukumā saņem vairāk nekā ārsts, lai medicīnas māsa nebūtu pārstrādājusies vairākos darbos, nespēdama nopelnīt ģimenei iztikas līdzekļus. Šai ziņā gan nedaudz uzjautrināja plašsaziņas līdzekļos dažāda ranga amatpersonu izteiktie aicinājumi, ka cilvēkiem vajadzētu uzkrāt līdzekļus nebalstām dienām… Vai tiešām ir tik nesaprotami, neredzami, ka Latvijā joprojām daudzi ir spiesti dzīvot no algas līdz algai?

Pašlaik Saeimas un valdības darba kārtībā ir teritoriāla reforma. Man šķiet, ka pareizi būtu ģimenes ārstus, skolotājus, kuri dodas strādāt uz attālākajiem Latvijas reģioniem, ieinteresēt arī ar lielāku atalgojumu nekā lielākajās pilsētās. Pašlaik, Covid-19 pandēmijas laikā, labi redzama arī ārstu neaizsargātība un riski. Šajā jomā gan mūsu medicīnas speciālistu, valdības rīcība  un sabiedrības disciplinētība, izpratne ir uzteicama, un jācer, ka zaudējumi nebūs tik lieli, kā citās valstīs. Tomēr būs jārēķinās ar pandēmijas laikā neārstētām un ielaistām slimībām un mediķiem darba netrūks.

Ar pandēmiju saistītā krīze skar ikvienu nozari, ikvienu no mums. Tieši šie ekstremālie apstākļi arī spilgtāk izgaismo situāciju un, to izvērtējot, jāatzīst: ja neieguldīsim veselības jomā, nebūs kam attīstīt uzņēmējdarbību, un nebūs, kas strādā, nebūs arī kultūras baudītāju, nebūs… Tā šo uzskaitījumu varētu turpināt. To, ka Latvijā prioritātei vajadzētu būt veselības aprūpei, savās rekomendācijas tikko kā norādījusi arī Eiropas Komisija. Politiķiem vajadzētu šajās rekomendācijās ieklausīties.