Nedaudz pārfrāzējot un pavisam nedaudz dramatizējot nesen kādā nevalstisko organizāciju pasākumā noklausītu frāzi, jāsecina, lai kāda pilsoniskā iniciatīva izsistos līdz reāliem darbiem vai, nez, likumdevēju gaiteņiem, reizēm ir jāizmet pat vairāki elles loki. Un pat tad arī vēl cītīgi jāpalūko, kas no tā visa ir sanācis! Kā labie un veiksmīgie piemēri tika minētas atsevišķas pacientu...
Domājams, kamēr tā īsti pašam vai kādam tuviniekam nav nācies nopietni saskarties ar veselības problēmām un kamēr vien mūsu pieredze ir veselības jomas atbildīgo amatpersonu vēstījumi masu medijos, šķiet, ka ar veselības aprūpi viss ir kārtībā. Visi valsts ierēdņi un amatpersonas tik rosīgas, tā strādā, tā strādā, un reformas notiek nepārtraukti. Jā, ārstniecības un diagnostikas ...
Slēdz skolu, veikalu, pasta nodaļu, noņem vilcienu vai autobusu – tādā vai citādā secībā iespējas un pakalpojumi gadu no gada aizplūst no laukiem. Un, kamēr vieniem tas ir tikai fakts, kas viņu dzīvi tikpat kā neietekmē, tad daļai tas ir vēl viens solis, kā ne pēc savas vēlmes, bet ar citu rokām palikt sabiedrības malā,...
Reizēm gandrīz vai jāapšauba sava nacionālā piederība, jo, kaut sēnes garšo un mežā arī patīk, neatminu, kad mani kādreiz tā pa īstam būtu pārņēmis sēņošanas trakums. Vismaz ne tāds, kāds reizēm mēdz piemesties maniem kolēģiem un ģimenes locekļiem brīžos, kad sociālajos tīklos atkal uzpeld kāda kārdinoša sēņu pilna groza fotogrāfija. Tad nu, kā liecina mans...
Diemžēl šoreiz redakcijas sleja jāvelta, lai publiski skaidrotu atsevišķiem Tukuma novada politiķiem, amatpersonām un viņus ”apkalpojošajam personālam” dažas, kā līdz šim šķitis, vispārzināmas lietas. Skumji, ka tas jādara atkārtoti. Bet vēl nepatīkamāk, ka šis acīmredzamais analfabētisms publiskajā komunikācijā jau atkal aizņem pārāk daudz vietas un laika mūsu kopīgajā informatīvajā laikā un telpā... Pilnīgi piekrītu tiem...
Sācies pēdējais tradicionālā atvaļinājumu laika mēnesis. Iespējams, daļa no mums ir sarūgtināta par to, ka pandēmijas dēļ nevar doties atpūsties vai tūrisma braucienā uz kādu no iecerētajām ārvalstīm. Bet arī tos, kuri metušies ikdienas darba ritmā, nereti pārsteidz... jau atkal... kovidlaiks. Izrādās, tieši tā dēļ, lūk, viens vai otrs iecerētais pasākums, seminārs nenotiek vai notiek...
Ne veikala, ne pasta, pat ne tikšanās vietas – šāda ir situācija daudzās apdzīvotas vietās laukos, kur nav skolas, kultūras nama, kopienu centra, kas ne tikai mudinātu ļaudīm satikties, bet būtu arī reāls jumts virs galvas. Jau piedzīvots, ka sapulces, bez kurām reizēm tomēr neiztikt, jo ir gan objekti, kas jāapspriež, gan pašvaldības dokumenti, notiek...
Ja kāds iedomājas, ka šī brīža Tukuma domē tās politiski vadošā daļa domā par visa novada saimniecisko attīstību, kultūras uzplaukumu un visu iedzīvotāju labklājību, tad jāsaka, ka viņš smagi alojas. Diemžēl. Jo dienas, jo labāk kļūst redzama mērķtiecīga rīcība skaidri noteiktā – savas un draugu kopas nākotnes nodrošinājuma – virzienā. Un tam, kā jau ne...
Pēdējo nedēļu laikā vairākkārt nācies atgriezties pie prozaiska jautājuma… labierīcībām pilsētā. Un secināt – smejies vai raudi – tomēr, salīdzinot ar citu novadu centriem, šķiet, ka tieši Tukumā attieksme pret pilsētas iedzīvotāju un tās viesu urīnpūšļiem (atvainojos par tiešumu!) ir visnežēlīgākā. Sak, ja gadījusies spiedīga vajadzība pilsētas centrā, met tik kājas krustā un cieties, jo ...
Mazdārziņos sācies lielais ražas laiks. Grozi pildās ar gurķiem, tomātiem, ogām. Ja tam vēl piepluso meža ogas un sēnes... Lai visas šīs bagātības saliktu burciņās, darbdienu vakari izvēršas garumgari. Krietns laika sprīdis paiet visai prozaiskā darbā – mazgājot burkas. Nu nekādas jaunrades! Bet arī šo laiku var nedaudz īsināt, pārdomājot par to, ko redzam paši...
Tukumā šajā nedēļas nogalē bija paredzēta lielā svētku svinēšana, taču vīrusa dēļ lielas pulcēšanās ir liegtas, tāpēc pilsētas svētku 25. gadadiena tiks aizvadīta salīdzinoši klusāk un mierīgāk, un – visas vasaras garumā. Taču gadskaitlis vienlaikus ar svētku sajūtu, kas neizbēgami atnāks arī mazākos sarīkojumos, vedina aizdomāties, kāds Tukums bijis 1995. gadā un kāds tas ir...
Visai bieži pēdējo gadu laikā nācies diskutēt par padomju laikiem, pamatā cenšoties sarunu biedrus pārliecināt, ka tagad, pašiem savā, brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī dzīvošana ir labāka. Nesalīdzināmi! Uzreiz atzīšos, šīs diskusijas aizrit ar mainīgiem panākumiem. Un, ja par vecāka gadagājuma ļaudīm skaidrs, ka rūgtuma daļa par kādām šodienas negācijām daudzkārt gan norakstāma uz labi...
“Šogad – mazliet savādāk nekā tas ierasts…,“ – tā un līdzīgi pēdējo mēnešu laikā rakstīts itin bieži. Pie vainas, protams, vīruss, pandēmija, ierobežojumi, kas īpaši likuši pasvīst kultūras un sporta pasākumu organizatoriem. Sak, tradīciju lauzt ļoti negribētos, bet – kā izlīst caur vēl spēkā esošo aizliegumu “aci“, ar nemaz nav tik viegli izdomāt! Tad nu...
Valdības ir mainījušās, tomēr lauksaimniekiem iedibinātas tradīcijas un vērtības paliek. Jau 27. reizi izsludināta pieteikšanas prestižajam konkursam «Sējējs», kura laikā tiek apmeklētas un vērtētas pašas labākās lauku saimniecības. Esmu vērojusi komisiju darbu gandrīz visu šo 27 gadu garumā. Sākotnēji nomināciju bija mazāk, bet komisijai aizvien tomēr bija visai grūti izvērtēt saimniecības, kaut arī vērtētajiem katrā...
Domāju, ka šādi pretnostatījot vienus un otrus, nekāds labais stāsts sanākt nevar, jo, kā parādījis Covid-19 krīzes laiks, katram no uzņēmumiem, protams, atkarībā no darbības jomas, ir savas problēmas. Raugoties, piemēram, no bezdarba statistikas, kurā bezdarbnieku skaita pieauguma ziņā esam izvirzījušies Eiropas Savienības galvgalī, liels uzņēmums, kurā ir daudz darbinieku, saprotams, šo skaitli padara vēl...
Lai ko arī nedomātu par VARAM ministru Juri Pūci, viņa komunicēšanas veidu ar pašvaldību vadītājiem un ministra pārstāvētās partijas darbību, jau tagad varam teikt – viņš kopā ar Saeimas atbildīgās komisijas vadītāju Artūru Tomu Plešu ir iegājis valsts jaunāko laiku vēsturē. Abi, pārstāvot vienu no mazskaitlīgākajiem Saeimā iekļuvušajiem spēkiem, neticami īsā laikā un neticami sarežģītos...
Ja vajadzētu ielikt sevi kādos noteiktos rāmjos, noteikti nevarētu dēvēties par tā saukto karojošu zaļo. Gan ne tāpēc, ka nesaistītu zaļās idejas. Tieši pretēji! Uzskatu, ka paradumu un domāšanas maiņa ir vienīgais ceļš, kā iespējams paildzināt cilvēku sugas eksistenci uz šīs planētas, ar piebildi – kvalitatīvu eksistenci, ne tikai aizvien mokošāku izdzīvošanu. Bet noteikti neesmu...
Pēdējā laikā jau vairākkārt esam rakstījuši par to, cik gan svarīgi ir saglabāt dabiskās pļavas, turklāt ne tikai laukos, kur gan arī tādas nu jau ir retums, bet arī pilsētās, lai cilvēkam būtu iespēja redzēt ne tikai glīti skūtu zālienu, bet arī to, kā šīs pļavas katru gadu pirms saulgriežiem uzzied visā to krāšņumā. Varētu...
”Man izdevās, man izdevās, izdevās – es uzrakstīju ķīmijas kontroldarbu! Seši dabūju. Iedomājies!?” ”Tu zini, mums gan visgrūtāk gāja matemātikā – kaimiņš rēķināja, viņš ir students, ja nemaldos, politehniskajā,” šādai divu, kā noprotams, pamatskolas audzēkņu mammu sarunai nejauša lieciniece biju pirms pāris nedēļām. Kad izteicu izbrīnu par sava vidusskolēna tiešām labajām, pat izcilajām sekmēm dažos,...
Žurnālista darba specifika tāda, ka reizēm teju netīšām ar cilvēkiem sanāk patrīt mēles un apmainīties viedokļiem par visdažādākajiem jautājumiem. Vaicājot par jaunumiem vietējā kultūras dzīvē, ir nācies izrunā arī to, kā veicies mājmācības procesā. Iztaujā par reiz izsūtījumā pieredzēto, nevilšus attopies, ka sen jau apspriežat mūsdienu produktu kvalitāti lielveikalos. Visbiežāk apspriežamais objekts, kas nereti nu...
”Pilsētiņa maza, maza...,” tā sākas dzejnieka Aleksandra Čaka dzejolis, kas veltīts kādai Zemgales mazpilsētai. Un jau daudzus gads desmitus šos dzejas vārdus daudzi vēlas attiecināt uz sev mīļām mazpilsētām, miestiem, ciemiem... Lai gan neesmu pilsētas dzīves tīkotāja, kā arī atzīšos, sākumā man Tukumā nemaz nepatika un sirds vilktin vilka uz dzimto Vidzemes pusi, visu darba...
Jā, kas tālāk? Atzīšos, vērojot jaunās varas vai, pareizāk sakot, tās redzamākās daļas darbošanos Tukuma novada domē, šo jautājumu domās un arī skaļi nākas uzdot vai katru dienu. No kungiem un jo īpaši dāmas, kas skaļi un, publiskā telpā arī nepiedienīgi uzvedoties, pauduši, ka nu viss būs citādāk, neko vairāk par zākāšanos, citādi domājošo nomelnošanu,...
Vēl martā, kad tikko izsludināja ārkārtējo situāciju, gara acīm uzbūru ainu, kā Saeimas deputāti pandēmijas aizsegā dažu labu valstiski svarīgu jautājumu vienkārši norok. To skaitā mani paredzējumi skāra arī Administratīvi teritoriālo reformu, par ko deputāti sēdēs bija plēsušies līdz pat pilnīgam absurdam (nez, vai termina “lielās pilsētas“ ieviešana “republikas pilsētu“ vietā uzskatāms par jēgpilnu diskusijas...
