Atzīšos, – virsraksta izvēli ir iedvesmojusi grupas «Hospitāļu iela» dziesmiņa «Kaķis». Taču, domājot par daudziem mums – šīs pilsētas, novada, arī valsts – iedzīvotājiem, pilsoņiem, kā man šķiet, būtiskiem jautājumiem, šīs dziesmas ritmiskums ir nu pavisam nepiemērots. Klausoties, lasot un redzot, kā lietas kārto daži politiķi, iestāžu vadītāji un arī vienkārši kādā vietā par atbildīgajiem ielikti darbinieki, reizēm rodas iespaids, ka ne tikai nedzīvojam vienā valstī un novadā, bet reizēm pat esam no citas planētas…

Nu, piemēram, tā sajutos, kad viens no mūspuses interneta varoņiem, kas, ticams, strādā par galma ākstu kāda šobrīd pie varas esoša vietējā politiķa galmā, caur puķītēm un arī pa taisno solīja, ka drīz mums – tukumniekiem – būs sen gaidītā Leiputrija, jo varēsim baudīt… SPA priekus! Domājams, šāds solījums radies, jo ir jau zināms, ka viens no biežāk politiķiem publiski izteiktajiem pārmetumiem bijis par to, ka Tukumā trūkst pirts. Jā, var jau būt, ka kāds ar to ir domājis ūdens izklaides priekus burbuļvannās un dažāda karstuma aromātpirtīs, ar pļunčāšanos baseiniņos, kas papildināti ar maigu sieviešu roku sniegtajiem masāžas priekiem atsevišķās kabīnēs. Bet pamatā jau pirts vai arī individuāli apmeklējama duša, vanna visvairāk bijusi un ir nepieciešama tiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem, kam nav citu iespēju ievērot elementāras ikdienas higiēnas prasības, jo nav iespēju piekļūt pie silta ūdens un gana lielas mazgāšanās vietas savā mājoklī. Un, kā likums, šiem cilvēkiem nav arī gana daudz līdzekļu, lai samaksātu, piemēram, par braucienu uz Vānes vai Ķemeru pirti, kur nu vēl lai apmeklētu SPA kompleksu… Tad nu jādomā, vai šādi izpaužas solītāja stulbums vai arī tiek sagatavota augsne kādai jaunbīdāmai idejai par pašvaldības atbalstāmu biznesiņu. Sak, tā kā citu iespēju ”mūsu nabaga sirmgalvjiem” nav, tad lai sociālais dienests piemaksā pirts pakalpojuma sniedzējam. Tāpat kā jau tas līdzīgi notiek ar pašvaldības uzņēmu Ledus hallē, kur tad nu šobrīd ir vienīgā it kā brīvi pieejamā vieta, kur cilvēkam, kam citu iespēju nav, nomazgāties. Cik tā ar savu publiskumu, aukstajām telpām un aprīkojumu ir piemērota, piemēram, ģimenēm ar bērniem vai veciem un attiecīgi arī kustību ziņā nestabiliem cilvēkiem, tas jau atkal ir jautājums… Jautājums par soļiem, kuru ritms krietni atšķiras no tā, kas tiešām nepieciešams cilvēkiem, kam citu iespēju nav…

Bet, domāju, daudz ievērojamāku ”neritmisko soļu” piemēru nākas piedzīvot iestādē, kam it kā jau par cilvēkiem, kas, iespējams, ir ierobežoti savās spējās un varēšanā, būtu jādomā visvairāk. Proti, nu pavērtējam, kāda ir vides pieejamība mūsu pašu slimnīcā un poliklīnikā, par kuras pastāvēšanu un saglabāšanu jebkādā apmērā mēs visi taču tik ļoti esam cīnījušies… Domāju, ne viens vien poliklīnikas apmeklētājs ar vājāku veselību var tikt pie kādas nopietnākas kaites jau tad, kad tirgus dienās mēģina atrast jebkādu vietu, kur slimnīcas tuvumā novietot auto. Tās dažas stāvvietas, kas slimnīcas priekšā, jau tagad, kad notiek remonts, neskaitās, bet solījums par stāvvietu nopirktās un nojauktās mājas vietās divu (nu jau teju trīs) gadu laikā ir palicis vien solījums. Un, ja ar to vēl nav gana, pamēģiniet mazkustīgu, slimu, vecu, vājredzīgu un smagu kustību traucējumu pārņemtu vājinieku no tās dubļu bedres, kas nu jāizmanto par stāvvietu, aizdabūt līdz poliklīnikas ieejai. Uzminiet, cik reizes jūsu vājinieks uz tām laika zoba teju pilnībā sagrauztajām plāksnēm, kas ieskauj poliklīnikas vienu spārnu, varētu zaudēt līdzsvaru un pēdējās veselības paliekas, ja jums nebūtu ienācis prātā vai radusies iespēja turpat uz ielas sarunāt vismaz vienu palīgu?! Un tagad tam visam vēl varat pieskaitīt, iespējams, uz laiku noteiktās neērtības – ja jūsu vājiniekam pēkšņi ārsts, ko apmeklējāt poliklīnikā, nozīmē kādu rentgena izmeklējumu… Pēc tā nu tagad ir jāiet atkal pa to pašu ceļu atpakaļ un slimnīcu, un tad, iespējams, arī jānāk atpakaļ… Jā, sociālajā nodaļā un slimnīcā esot ratiņi (kas to zina, kur un kā dabūjami?), jā, poliklīnikā ir lifts (durvis tajā veras tik ātri, ka mazāk kustīgs pilsonis, tiek iespiests reizes trīs)… Jā, saprotams, ir remonts, ir svarīgāki darbi, ir projekti, un – galu galā – kovids! Bet tas tik un tā nekādi nemazina sajūtu, ka dzīvojam citā ritmā jeb paēdušais neēdušo un veselais slimo, nevarīgo neredz, nedzird un nesaprot…