Tiem, kuru darbs un dzīve saistīta ar lauksaimniecības jomu un laukiem, Saulaines lauksaimniecības tehnikuma vārds ir zināms labi. Lauksaimnieku aprindās vēl joprojām var satikt daudzus, kuri šajā skolā ir guvuši savu pirmo izglītību, ar kuru var lepoties joprojām. Tagad gan pēc daudzajām reformām un pārmaiņām šīs mācību iestādes nosaukums ir visai īpatnējs: ”Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālā struktūrvienība”.

Kā sestdien vēstīja raidījums «De facto», Izglītības ministrija gatavojas tehnikumam piederošo zemi 180 ha ar visām būvēm (tās gan ir stipri nolietotas, pat grausti) nodot Rundāles pašvaldībai. Pret to iebilst struktūrvienības vadītājs Nils Šastakovičs, jo uzskata, ka zeme nepieciešama mācību bāzei, lai topošajiem augkopības tehniķiem būtu, kur iegūt praktiskās iemaņas.

Žurnālisti izpētījuši, ka zemes kadastrālā vērtība ir 300 000 eiro, bet tirgus cena ir trīs līdz četras reizes lielāka – vidēji hektārs zemes Rundāles novadā maksājot 7250 eiro. Vai tiešām ierēdņi Izglītības ministrijā neprot rēķināt? Tiek bilsts, ka skolas būves ir nolietojušās, ka tās tagad prasa lielus ieguldījumus u.t.t. Šķiet gan, ka vairāk tā ir aizbildināšanās, jo… Vai tad ministrijas pārstāvji visu šo laiku par skolas ēku un zemju apsaimniekošanu nebija informēti, neredzēja, kas notiek?!

Varētu jau par mums attālo Saulaini, kas netālu no Bauskas, nerakstīt un neuztraukties, ja vien vēl svaigā atmiņā nebūtu skandāls ar Bulduru dārzkopības vidusskolu, kur skolai piederošās zemes ir vēl dārgākas un iekārojamākas. Lai piekļūtu tām, daļa politiķu un viņu pakļautībā esošie ierēdņi  bija pat gatavi vienīgo skolu Latvijā, kur sagatavo dārzkopjus, likvidēt. Un tikai sabiedrības, pašu dārzkopju iesaistīšanās savas mācību iestādes aizstāvībā ļāva skolu saglabāt. Bet, kā vēlāk noskaidrojās, līdzīgā kārtā vēl trīs skolu īpašumi Latvijā nonākuši pašvaldības rokās…

Esmu novērojusi, ka līdzīgas likstas lauksaimniecības skolas un tehnikumi piedzīvo, tieši būdami Izglītības un zinātnes ministrijas pārvaldījumā. Nav saprotams, kā var būt tā, ka skolai pieder ļoti liela vērtība – zeme, kuru var izmantot gan produkcijas ražošanai un realizēšanai, gan saražotā izmantošanai  skolas ēdināšanas uzņēmumā, tā noder arī prakses vietu nodrošināšanai, bet… tik un tā tiek uzskatīts, ka zeme ir skolai apgrūtinājums?! Bet, arī zemi iznomājot, taču var gūt līdzekļus skolas uzturēšanai! Viens no modeļiem, piemēriem, tiesa gan ievērojami lielāka mēroga, kā to darīt, ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecība «Vecauce». Mēs tik daudz braucam uz ārzemēm, meklējam pieredzi, vai tad arī tur nevar atrast labus piemērus, kā pastāv lauksaimniecības skolas un kā tās apsaimnieko sev piederošās zemes?

Runājot par Saulaini, daudzi vēl atceras Kaucmindes nosaukumu (Kaucmindes skola savulaik bija prestižākā mājturības skola Latvijā), un šajā laikmetā to pat varētu nosaukt par ļoti vērtīgu zīmolu, kas šai vietai, šai skolai jau ir… Priecē, ka ekspertu padome plāno tuvākā laikā apmeklēt Saulaini, lai izvērtētu situāciju. Ļoti ceru, ka izvērtējums būs lauksaimniecības skolai labvēlīgs…