Domājams, kamēr tā īsti pašam vai kādam tuviniekam nav nācies nopietni

saskarties ar veselības problēmām un kamēr vien mūsu pieredze ir veselības jomas atbildīgo amatpersonu vēstījumi masu medijos, šķiet, ka ar veselības aprūpi viss ir kārtībā. Visi valsts ierēdņi un amatpersonas tik rosīgas, tā strādā, tā strādā, un reformas notiek nepārtraukti. Jā, ārstniecības un diagnostikas  metodes top aizvien modernākas… Žēl tikai, ka tās lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju faktiski nav pieejamas. Vienkārša redzes pārbaude, ko ārsti rekomendē ikvienam cilvēkam pēc 40 gadu vecuma, faktiski šajā gadā jau vairs nav pieejama, jo kvotas beigušās. Arī uz daudziem citiem izmeklējumiem, operācijām (ar valsts līdzfinansējumu) ir garumgaras rindas. Un tas ir tikai sīkums, salīdzinot ar problēmām, kādas, kā izrādās, piedzīvojusi kāda vēža paciente, kurai nozīmēto brahiterapiju ieteikts meklē ārzemēs, jo, lūk, Latvijā vienīgā iekārta acīmredzot ir tik veca, ka izgājusi no ierindas un nav vairs salabojama. Savukārt Lietuvā šādas iekārtas esot četras, tad nu terapiju varot iziet tur. Kā varējām vērot TV3 raidījumā «Bez tabu», kur slimnieces piederīgie vērsās pēc palīdzības, Nacionāla veselības dienesta pārstāvji tik vien spēja izdvest, ka Lietuvā saņemt terapiju nevajadzētu būt nekādām problēmām… Diemžēl laiks, kas nepieciešams dzīvības glābšanai, iztek kā smiltis caur pirkstiem…

Bet ko nu runāt par tādām smalkām lietām, kā medicīniskā aparatūra, ja, sešas stundas gaidot uzņemšanā, slimniekam pat krēslu nepasniedz. To savukārt kā lielu brīnumu konstatējis satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Atbildot uz viņa ierakstu tviterī  partijas «Saskaņa» pārstāvis sasaucis Saeimas apakškomisijas sēdi. Vai nav jaukas kungu politiskās izklaides spēlītes? Diez kādu valdības sēdi tad vajadzētu sasaukt par to, ka Latvijā onkoloģijas centrā trūkst nepieciešamas aparatūras? Un vai kāds vispār vērtē, kāds medicīnisko aprīkojums nepieciešams, kādu iepērkam, kāds nolietojies? Vai vispār ir mediķi, kam ar to strādāt? (Tas, šķiet, varētu būt aktuāli arī Tukuma slimnīcā.)

Veselības aprūpei līdzekļu nepietiek, tiek runāts pat par speciāla nodokļa ieviešanu. Bet varbūt sīkāk būtu publiskojams jau esošā budžeta izlietojums? Uz to cita starpā vedina žurnālā «Santa» publicētā intervija ar Teksasas universitātes medicīnas profesoru Uģi Gruntmani, kurš bija nolēmis pārcelties uz dzīvi Latvijā un meklēja atbilstīgu darba piedāvājumu. Darbu nedabūjis, viņš atgriezās ASV. U. Gruntmanis uzskata, ka pastāvošajā situācijā faktiski nevienam nav īstas vēlmes kaut ko mainīt vai uzlabot. Mediķis ir atradis labi atalgotu un prestižu darbu Amerikā, bet politiskās spēlītes pie mums diemžēl turpinās. Un, iespējams, ka ne tikai spēlītes vien, jo ”svešas” acis un ausis šajā sistēmā, acīmredzot, īsti vēlamas nav.