Atceros, ka bērnībā savas skolas brīvlaika vasaras pavadīju laukos pie tantes un onkuļa. Viņi bija kolhoznieki, tomēr pašiem bija sava govs, aitas, cūkas, mājputni – viss kā kārtīgā lauku sētā pienākas. Tā kā tante bija kolhoza aitkope, tad turpat mita 80 līdz 100 aitas, bet onkulis kopa kolhoza zirgus – agrākos gados to bija ap 20, 30, vēlākos palika tikai divi, jo vairāk paturēt neatļāva – uzskatīja, ka visi darbi jāveic tikai ar traktoriem. Visam šim kolhoza ganāmpulkam abi kolhoznieki, strādādami ar zirgiem, sagatavoja lopbarību arī ziemai un vēl kādas 100 tonnas siena aizveda uz citām kolhoza fermām. Neizpalika arī obligātā cukurbiešu ravēšana kolhoza laukā. Un to visu paveica divi cilvēki. Nu jā, darbos piedalījos arī es. Nejutos ne pārpūlējusies, ne ka man kāds būtu pāri nodarījis, ka biešu vagas par garām, kā tagad viens otrs izsakās par iespēju bērniem strādāt. Arī nostrādātās stundas neviens neskaitīja. Bet man laukos patika vēl kāda cita, kā tagad šķiet, apbrīnojama lieta: tante paspēja ne tikai darbus apdarīt, bet bija arī sabiedriski aktīva: dejoja veco ļaužu deju kolektīvā, piedalījās visos kolhoza rīkotajos braucienos uz brīvdabas teātra izrādēm, ekskursijās (turklāt vēl ar smago automašīnu, kurā bija salikti soli), neatteica, ja kaut kur kaimiņos rīkoja godus un vajadzēja saimnieci, aizvien apciemoja savus radus un draugus. Un mani viņa aizvien visur ņēma līdz. Un man tas patika: Dziesmu un deju svētki Cēsīs, teātra izrādes Cēsīs, Raunā, Dzērbenē un citās vietās, kur brīvdabas estrāde. To atceroties, brīnos, nu kā viens cilvēks to visu varēja iespēt!?

Nejauši to iedomājos salīdzināt ar mūsdienu steidzīgo dienu ritmu. Tagad, šķiet, viss notiek daudz ātrāk, ar lielākām iespējām: katram ir telefons, sociālie tīkli, tv, radio, daudzi teātri, koncertzāles, ziņu portāli, laikraksti…   Atliek tikai izvēlēties sev vajadzīgākās un piemērotākās. Arī nokļūšana visur ātrāka un komfortablāka. Jāatzīst gan arī, ka dzīves ritms tagad arī cits. Un mēs skrienam kā vāveres ritenī… Bet vai paveicam tikpat daudz, kā savulaik mana lauku tante?

Laba lieta ir feisbuks: no lielāka attāluma iespējams uzzināt, kā seniem draugiem, skolas un kursa biedriem klājas, ar viņiem sazināties, atrast interesantas receptes un pamācības sadzīvei, uzzināt dažādas citas interesantas lietas, arī iepirkties un nokārtot daudz ko citu. Bet atver tikai feisbuku un nemanīsi, kā laiks paiet, jo arī iemanīšanās aizšķirt tukšprāšu vai intrigantu rakstīto, arī tobrīd neinteresējošo ziņu pāršķiršana aizņem mūsu tik dārgo laiku.  Tā vien šķiet, ka Aldis Gobzems, sevi reklamēdams, vien jau vairākas dienas no mana mūža paņēmis, kaut gan viņa rakstīto cenšos iespējami ātri pāršķirt…

Vēl lielāks laika zaglis ir TV reklāmas, kas dažkārt ir pat zombējošas. Nu ko citu, lai saka, ja, piemēram, kad tu redzi uz ielas atpazīstamu, cienījamu cilvēku, kas piedalās reklāmā, un tas pirmais, kas ienāk prātā par viņu, ir „gemze ar atsperi”? Un, ja mēs saskaitītu laiku, ko pavadām pie televizora, tad arī varētu aprēķināt, cik ilgs laiks no mūža tā vienkārši izniekots. Un kur tad vēl maldinošie garie apraksti sociālajos tīklos un portālos, kur faktiski nav iespējams atrast autoru, kas atbild par ievietoto tekstu, turklāt reklāmā izmantoti atpazīstamu personu vārdi. Dīvaini, ka šos autorus nevar atrast, bet reklāmas beigās gan ir norādīts, kur pasūtīt, piemēram, piedāvātās brīnumzāles…

Zinu, ka par TV un ziņu portālu reklāmām runājot, tūlīt tiks skaidrots par finansiālo jautājumu, bet, runājot par ar sociāliem tīkliem, gan mums katram jāizdara sava izvēle. Laiks, kurā varam daudz ko labu paveikt, mūsu dzīvē ir ierobežots. Tas nozīmē, ka cīņa ar mūsu laika zagļiem, kas nav pārāk viegla, tik un tā ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās.