Kāpēc pasaulē valda tāda netaisnība? Vienam dzīves gudrība ielikta gandrīz vai autiņos, citam tā jāmeklē visa mūža garumā. Neticu skeptiķu pasakām, kas stāsta, ka mūsdienu jaunatne attīsta tikai pirkstu muskulatūru, regulāri aptaustot telefonus un datorus. Mana pieredze liecina ko citu. Mūsu avīzē lasot interviju ar jauno pianisti Aurēliju Šimku, biju pārsteigta, cik cilvēks, kam vēl...
Lai saprastu, kas ar to domāts, varu paskaidrot: runa šoreiz nebūs ne par kariem, ne dabas stihijām, ne epidēmijām. Runa ir par ”atlasi”, ko savas un citu bezatbildības, neapdomības, vieglprātības, vienaldzības un citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ ”saregulējam” mēs – cilvēki – paši.
Viss paiet. Ai, gribētos cilvēkam būt Dabas valdniekam un laiku pa laikam laiku apturēt! Kaut uz vienu skaistu mirkli. Bet nekā! Laiks ir cilvēka prātam neaptverams lielums. Kā kosmoss. Kad un kur tas sācies un vai kādreiz beigsies, vienmēr paliks lielais noslēpums.
Ja ļaujas ilūzijai un interneta komentētāju vai sūdzamraidījumu pastāvīgās publikas izveidoto pasaulīti sāk uztvert kā pilnvērtīgu sabiedrības viedokļa atspoguļotāju, gandrīz vai dūša apskrienas.
Jau pagājis labs laiciņš pēc dabas katastrofas Šlokenbekas dzirnavu dīķī. Jāteic, ka tik lielu ekoloģisko nelaimi vēl nebijām piedzīvojuši. Apkopojot informāciju, kāda medijos izskanējusi no dažādu amatpersonu puses, jāatzīst, ka visai mērķtiecīgi un pat apzināti esam uz šo visai bēdīgo notikumu virzījušies. Izrādās, ka ne tikai «Tukuma ūdens» amatpersonas, bet arī Tukuma domes deputāti un...
Jau svētdien, trinoties Kandavas svētku pasākumos un pēcāk ielūkojoties citu izklaižu aprakstos, sazin kāpēc pārņēma sajūta, ka – dzīve plūst garām... Rau, citi dodas tusēt ar teleskopiskiem statīviem skatāmākam pašiņam; pietiek uzvilkt īsākas bikšeles vai aizmigt ar rotaļu sivēnu uz krūtīm Pozitivusā, lai acumirklī TU vai kāda tava ķermeņa daļa kļūtu teju visas Latvijas...
Saule pasauli nešķiro – tā vienādi apspīd visus. Gan ierēdni, kas birojā, aiz žalūzijām paslēpies. Gan pirmo, jau nedaudz apkaltušo gailenīti sausajās meža sūnās. Tie, kas pasauli šķiro, esam mēs – cilvēki. Šķirojam visu (Atvainojiet, tas nezin kādēļ neattiecas uz atkritumu saimniecību – ar tās šķirošanu mums kaut kā nevedas…) un visus. Un tieši šī...
Nav ko plēsties. Sabiedrībā ir vajadzīgi gan tie, kas spēj pakļauties augstākstāvošo rīkojumiem un nodrošināt sociālās iekārtas stabilitāti, gan brīvdomātāji, kas reizi par reizei sakuļ par daudz iestāvējušos ūdeņus un ienes tajos vairāk skābekļa. Masu pastaiga pa Rīgas ielām skolēnu Dziesmu svētku laikā parādīja, ka mūsu novadā ir gan vieni, gan otri, turklāt – sabiedrības drošībai...
Pēdējo nedēļu notikumi novados un arī valstī vedina uz ļoti nopietnām pārdomām. Viss viens – vai tie ir kāda bezatbildīga pašvaldības darbinieka uz nopietnu pasākumi neaizsūtīti ielūgumi, vai kāda sanāksme, uz kuru apspriežamos uzaicināt aizmirsies... Vai nopietns vides piesārņojums, vai Dziesmu mēģinājumos piebeigtie bērni – tā īsti atbildīgo nav. Pareizāk sakot, ir atbildīgie pēc aicinājuma,...
Iesākumā gribējās nedaudz pagausties par ”čupiņu veidotājiem” – par tiem, kuri katru dienu kā savu un (laikam arī cilvēces) pēdējo un nebūt nemokās pašpārmetumos, ja pēc dīkas pasēdēšanas pie dabas krūts aiz viņiem paliek grandiozas atkritumu kaudzes, ja pēc viņu cūkūdeņiem nosprāgst zivis vai pēc līksmošanas meža noriņā paliek plika vieta.. Varētu jau aicināt attapties,...
Šonedēļ Rīgā satiekas dziesma, deja, folklora un orķestru mūzika. Ir sākušies XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vieniem – par prieku, citiem – žēlabās par notrallinātu naudu, ko varētu izlietot jēdzīgāk, un autosatiksmei slēgtām ielām. Svētki pulcē turpat 38 tūkstošus dalībnieku, no kuriem apmēram tūkstotis ir mūsējie – dziedātāji, dejotāji, spēlētāji no Tukuma,...
Braucot uz Jaunpili, aiz Irlavas, Abavas ielejā, šogad ir bijušas divas reizes, kad gribējās apstāties, apturēt mašīnu un kaut piecas minūtes palūkoties dabā. Pirmā reize bija agri pavasarī, kad ielejas rapša laukos bija sapulcējušās pārlidojošās zosis un gulbji. Putnu bija tik daudz, ka ne saskaitīt! Viņu dēļ vienmuļā, industriālā lauku ainava pēkšņi bija mainījusies, kļuvusi...
Vasaras Saulgrieži jau aiz muguras, un Saule sākusi mērot ceļu lejup no Debesu kalna. Bet mēs laižam tālāk, iekrampējušies laika zirga krēpēs, cerībā, ka izdosies noturēties seglos.
Ikviens, kurš ik dienas kaut uz brīdi ieslēdz televizoru, noteikti būs pamanījis reklāmu, kurā uz braukšanu ”saspārnojušos” krietni sareibušo vīru gādīgā sieviņa ”restartē”… ar pannu. Jāatzīstas: arī man šogad kaut kā tā sanācis, ka vairākkārt pēkšņi ļoti gribējies, lai pie rokas būtu panna…
Pasaule mainās, un, kas priecē, varbūt tiešām uz labu?... Nule kā aizvadītie Jāņi un Līgo svētki varbūt gluži nav tas spilgtākais piemērs, lai apliecinātu cerīgo domu...
Kad tiek lemts par kārtējo garo svētku brīvdienu piešķiršanu darba ļaudīm, uznirst gara acīm skatīta ainiņa, kurā policisti, mediķi un glābēji vienoti grūši jo grūši nopūšas... Kas vieniem ilgi gaidīta atpūta, otriem – papildu darba slodze, ko nodrošina slīcināties, svilināties, ātri braukt kārie un visādi citādi uz pašnāvnieciskām darbībām noskaņotie līdzpilsoņi. Bezkaislīgā statistika gan liecina,...
Cilvēka viedokli par notikumiem, procesiem, lietām, parādībām veido viņa informētība, izglītotība, spriestspēja, valstiskā piederība, reliģiskā nostādne, audzināšana, arī tautība, ādas krāsa, pat dzimums, raksturs utt. Tāpēc var teikt – cik dažādi esam paši, tik atšķirīgas mūsu domas. Kas vieniem šķiet pats par sevi saprotams, otriem var likties pilnīgi nepieņemams. Ir cilvēki, kas savā pārliecībā spēj...
Kad pagājušajā nedēļā policijas ziņās bija rakstīts, ka kādi nezināmi ļaundari izdemolējuši atpūtas vietu Sēmes pagastā, turklāt nodedzinājuši milzīgu skudru pūzni, šķita, ka sirds apstāsies. Lai gan drošu ziņu nav, dzirdēts, ka vainojami bezdarbībā dzīvojuši jaunieši.
Aizvakar gadījās tāds pagarāks pārbrauciens no Jaunpils cauri Viesatām un Zantei uz Vāni. Domāju, ka nu gan pa ceļam varēšu papriecāties par kā jau pirms Jāņiem saziedējušām puķu pļavām. Taču jāatzīst, ka tā īsti nemaz tāda pļava acīs neiekrita: kur labība – tur labība, kur zālāja lauki ar kultivētām graudzālēm – tur zālāji, bet gar...
Lasot ziņas un arī komentārus par to, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, ripinot auto cauri dievlūdzēju pūlim, vienam uzbraucis uz kājas, savukārt dziesminieka Kaspara Dimitera sieva Līga, protestējot pret Eiropraidu Rīgā, pieteikusi badastreiku, vispirms iedomāju par ne-iecietību.
”Cilvēki mīļie, ko mēs darām?!” Apmēram tā – ar patiesām sirdssāpēm balsī – dzirdēju izsaucamies kādu sievieti. ”Tas, kā mēs – tauta, tagad paši nozākājam savu jaunievēlēto Prezidentu, ir vienkārši… neiedomājami,” viņa teica.
Tas nu atkal ir nodarīts. Kārtējais amatu tirdziņš ir galā. Cipu-capu, pļiku-pļeku – un jaunais valsts prezidents amatā gan. Tagad vien jādomā, kā godāt un rakstos pieminēt – ar lielo, kā likumā, vai tomēr – kā tirgum pieklājas, pietiks arī ar mazo burtu? Pēdējās nedēļās, dienās un stundās tik daudz par to runāts, spriests un...
Atgriežoties Latvijā, pat ja tikai uz brīdi pagadījies pagrozīties kādā no Eiropas ļaužpārpilnajām metropolēm, vēl arvien pārsteidz kontrasts – cik gan te viss tāds mazs, kompakts un... patukšs. Savukārt pāršķirstot iepriekš nelasītās, it kā garām palaistās ziņu lapas, nācies secināt, ka nekas jau daudz nav mainījies – tās pašas problēmas, tās pašas diskusijas un teju...
