Valsts svētki beigušies. Vēls rīts līgani pārtop agrā novakarē. Smidzina sīks lietutiņš – tik sīks, ka arī rudens saucams par sausu, un daudzās akās joprojām pietrūkst ūdens. Gaismas – gandrīz tik vien, cik no svecēm. No elektriskajiem gaismekļiem. Un – vispirmām kārtām! – no mīlestības pilnām tuvo cilvēku acīm. Tas viss – manās un tavās, mūsu un jūsu mājās – Latvijā. Dieva siltajā, mierīgajā un drošajā azotē. Pagaidām.

Mēs savas valsts himnu dziedājām 18. novembra – Latvijas valstiskās neatkarības – svētku sarīkojumos. Svinīgi un… brīvi. Atšķirībā no parīziešiem, kuri dažas dienas pirms tam Francijas himnu pēkšņi sāka dziedāt, no ķīlniekiem stadionā pēkšņi atkal kļūstot par brīviem pilsoņiem. Galvenais – dzīviem! Tajā mirklī tā ir visreibinošākā apziņa, cilvēkus pārņem visneticamākās laimes sajūta, un valsts himna ir visspēcīgāko emociju inspirētāja.

Francijai – un arī ļoti daudzām tautām un valstīm – Dzīvība un Brīvība tagad nozīmēs daudzkārt vairāk! Un arī Miers. Un – arī Mīlestība. Izgājis cauri asaru un zaudējumu sāpju jūrai, apjaušot, ka melnā šausmu nakts šajā Dieva pasaulē pārtop jaunā rītā, nāk ar jaunu gaismu, ikviens varam sajusties drošāki un stiprāki. Visur, kur esam Dieva bērni, – tie, kas ar pateicību Radītājam sākam ik dienu, ar pietāti pret Dzīvību laižam pasaulē un audzinām, lolojam savus bērnus, ar Cerībām raugāmies Latvijas un visas civilizētās pasaules nākotnē.

Bažām un nedrošībai patlaban ir tik daudz vietas šajā pasaulē! Un tieši tāpēc mums ikvienam un visiem kopā šeit un tagad jābūt kā zālei, puķēm un kokiem: ar saknēm – zemē (Mūsu mierīgajā, skaistajā, tik saprotamajā un prognozējamajā Latvijā, ko reizēm tomēr mīlam par maz un kritizējam – par daudz…), ar zariem un ziediem – debesīs (Tā ir mūsu sapņu, ilgu un cerību mājvieta, un ir labi, ka tās tik augstas, ka katrs vis nevar aiz tām savu putras karoti aizbāzt – gluži kā Kārļa Skalbes pasakā…)

Lieliem pasaules satricinājumiem ir tikai viens pluss: tie mūs it kā pamodina, liekot no jauna uz aizvien skaudrāk apzināties Dzīvības vērtību, sapņu trauslumu un Mūžības nebeidzamību. Liek pārvērtēt ne vien cilvēkus, bet arī viņu gudrību, drosmi, varonību un citas morālās vērtības.

Lai Dievs mums palīdz savas valsts likteni veidot tādu, ka himnu varam dziedāt brīvā un mierīgā zemē, svinību brīžos, ar laimes un drošības, ar Dzimtenes mīlestības sajūtām sirdīs, dzīvojot šajā Dieva azotē – Latvijā. Mīlot un cienot citam citu.