Sākšu ar pretmetiem. Latviešu tautasdziesmas «Tumša nakte, zaļa zāle» meditatīvi fascinējošais skanējums Dziesmusvētkos un… grupas «Elektrofolk» izpildītās it kā mūsu pašu tautas dziesmas, kur koncertā dažbrīd decibeli tā ”uzskrūvēti”, ka vārdus vispār nesaprast.

Rudens lapu čaboņa zem kājām mierīgā novakarē mazpilsētas skvērā un… TV pārraides piebļauta istaba, kārtējo “atpūtas programmas” pārraidi skatoties. It kā jau labi domāta izklaide – visiem prātiem un dažādām gaumēm. Tie, kas studijā, tik nedabiski imitē prieku – lecot gaisā, plātoties ar rokām, nedabiski smejoties, sitot cits citam uz pleca, apkampjoties ar visiem pēc kārtas un skaļi rēcot, ka pašai dziesmai paliek visai maz vietas. Skaļa tukšuma piepildīts vakars. Kurls un truls var palikt, ”baudot” šādu izklaidi, kam ar kultūru visai attāls sakars.

Tieši tāpēc mani ļoti iespaidoja komponista Pētera Vaska sacītais Nacionālā filmu festivāla «Lielais Kristaps 2015» apbalvošanas ceremonijā, saņemot balvu nominācijā «Labākais komponists» (par mūziku filmai «Dieva putniņi»). Viņš teica, ka visvērtīgākais ir… klusums! Un, ja to teic talantīgs, pasaulē pazīstams, mūziķu aprindās augsti novērtēts komponists, tad varam būt droši; viņš zina, ko runā (tiesa, sava nozīme te varētu būt arī decibeliem, kas tovakar valdīja, visus klātesošos apdullinot «Kino Citadele» zālē)…

Interesanti būtu uzzināt, kurš ir tas, kas tamlīdzīgos pasākumos ”izvēlas decibelus” – vai tiešām tas ir viens vīriņš (puisis), ar austiņām nodrošinājies pret pārlieko troksni? Sēdēdams visai tālu no pastiprinātāju tumbām, viņš – gluži kā Dievs! – lemj, cik skaļu mēs, publika, gribēsim dzirdēt priekšnesumu: tā, lai visas iekšas izdrebina vai pietiks ar cilvēka dzirdei vispārpieņemto (ja tāds ir…) komforta līmeni, pastiprinātu vien tik, lai labi dzirdams gan pirmajā, gan pēdējā rindā. Un tam, ka minēju tieši «Elektrofolk» visnotaļ jauko koncertu Milzkalnē, šoreiz ir tikai gadījuma raksturs, jo to pašu varētu sacīt arī par vienu otru koncertu gan kultūras namos, gan brīvā dabā – Durbes parkā un citur, Pilsētas svētkus Tukuma centrā ieskaitot…

Rudens ir klāt, un no dabas trokšņiem mums drīzi vien paliks tikai sniegputeņu aurošana aiz loga (Lausks spēra tikai sensenajā bērnībā un vēl arī latviešu tautas pasakās), zvirbuļu čirpstēšana apstādījumu krūmājos. Toties klubos, kultūras namos un citās izklaides vietās ziemas sezonā aktivitātes nupat tikai uzņem apgriezienus! Sākas arī mūsu dzirdes un pārējo sensoru pārbaudes laiks… Varbūt tāpēc, lai iemācītos augstāk vērtēt klusumu? Pat tad, ja neesi komponists.