Pēc definīcijas – jo attīstītāka sabiedrība, jo vairāk tā izmanto svešu spēku (vergu, tehnikas vai… emigrantu) nogurdinoši vienmuļu un smagu darbu veikšanai. Un attiecīgi tie, kas tiek atzīti par šīs sabiedrības pilntiesīgajiem locekļiem (zemes īpašnieki, politisko ietekmi pirkt spējīgie, brīvie iedzīvotāji vai vēl brīvākie pilsoņi), iegūst daudz vairāk laika domāšanai, sevis izglītošanai un tātad arī daudz vairāk iespēju izvēlēties.

Tas pēc teorijas. Bet kā ir praksē? Vai šodienas tā sauktās attīstītās sabiedrības izmanto savas īpašās privilēģijas? Vai spēj patstāvīgi izdarīt būtiskas izvēles? Vai galu galā esam domājošā cilvēka vārda cienīgi (Un šie jautājumi pilnībā attiecas arī uz mums – Latvijas iedzīvotājiem, jo arī mēs – Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji – piederam pie šī brīža cilvēces elites.)? Novērojami liecina, ka ne visai. Nu, ņemsim par piemēru informāciju. Cik daudzi no mums atlicina laiku labām, domāšanu un iztēli attīstošām grāmatām; kvalitatīviem, izglītojošiem kanāliem televīzijā; tik retajiem, bet tomēr vēl eksistējošiem analītiskiem pētījumiem drukātajā presē? Cik daudzi ir gatavi maksāt par to, lai šādu – politikāņu vai klaju biznesa interešu neietekmētu – informāciju vispār saņemtu? Uz šo jautājumu mēs – žurnālisti – varam atbildēt pavisam skaidri: gara elite nekļūst daudzskaitlīgāka un aizvien lielāku sabiedrības daļu aizrauj virtuālā, informācijas subproduktiem atbilstošā, bet toties ar svētās haļavas (bez maksas) vārdu apzīmogotā pasaule. Pat tiem, kas savas izglītības un arī materiālo iespēju dēļ varētu izvēlēties ko labāku, izrādās, pilnīgi pietiek ar no konteksta izrautām informācijas druskām un reklāmistu būvētu realitāti. Un iznāk, kaut arī iespējas ir, mēs aizvien vairāk tās atdodam citiem – sak, lai domā zirgs, tam lielāka galva…

It kā jau normāli, visi tā dzīvojam, bet… Un ”bet” šoreiz nāk prātā, domājot par to, ko aizvien skaļāk var dzirdēt to mediķu un citu speciālistu balsīs, kas atgādina un brīdina – mēs esam tie, ko ēdam, bet ēdam mēs… faktiski nezin ko… Bet onkologi nemaz neslēpj, ka produkti, kas viņu specialitātē uzskatāmi par visneieteicamākiem – rūpnieciski ražotie saldumi, salidinātie un gāzēti dzērieni, rūpnieciski ražotas kūkas, cepumi un arī saldējums, ir visiecienītākie tieši bērnu un jauniešu vidū… Savukārt, lasot šīs avīzes pielikuma «Mūsu Veselība» rakstu par tā saukto jauno pārtiku, gluži vai sarkanā lampiņa iedegas, ”noķerot” ekspertes nejauši izmesto frāzi par to, ka, visticamāk, mūsu veikalu plauktos ir gan nanopārtikas, gan citu nez kā radītu un pavisam cilvēkam nepiemērotu produktu. Kādi secinājumi?

Nav jau variantu – ja gribam būt veseli, gribam, lai veseli ir mūsu bērni – mums jātop izvēlīgākiem. Un ne tikai, veikalos pārtiku pērkot…