Redakcijas sleja

Kad šī sleja nonāks pie lasītājiem, dažādie valsts svētku pasākumi un svinīgās uzrunas jau būs kļuvušas par atmiņām.

Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, aizdomājos, kas tad īsti mani pie šīs zemes saista? Kādēļ, neskatoties uz visām mazajām un dižajām valsts ķibelēm, tomēr jūtos te piederīga. Ne mums te kalni augstākie, ne lauki leknākie un arī cilvēki, ko tur liegties, nav Latvijā tie laipnākie un atsaucīgākie. Un sapratu, pirmkārt, ne jau mēs izvēlamies (vismaz apzināti), kur piedzimt. Bet tas nu ir skaidrs - zeme, tradīcijas atstāj nospiedumus katra atsevišķa cilvēka liktenī. Tas taču ir tik ļoti latviski, netiekties pēc zilajām tālēm un plašajām jūrām, bet vairāk tā sirsnīgi pieķerties savam kaktiņam, savam stūrītim zemes... Bet man personīgi mana zeme būts te, Latvijā, ja blakus būs mani mīļie un tuvie cilvēki.

Kad klajā nāca paziņojums, ka bērnu slimnīcā, kur, izmanīgi rīkojoties ar līdzekļiem piebūves celtniecībā, izšeptēts Ls 700 000 un, iespējams, pat vairāk latu, likās - nu gan ir pārkāpta kāda tik pamatīga sarkanā līnija, ka beidzot pieredzēsim citviet pasaulē tik raksturīgo politiķu un amatpersonu rīcību - vispirms jau savas atbildības atzīšanu. Lai nu arī slimnīcas vadītāji, izņemot, tos kas pieķerti, ir kristālskaidri un bezgala godīgi, ikviens vadītājs, pat vismazākajā iestādē ir atbildīgs par visu, kas tur notiek.

Piektdienas vakara TV ziņās noskatījos sižetu par Lūgšanu brokastīm Melngalvju namā - slēgtu pasākumu, kurā 220 (uz pusi mazāk nekā pērn) gaišu cilvēku (tostarp Latvijas prezidents ar kundzi, Lietuvas prezidents, Saeimai tuvināti cilvēki, uzņēmēji, mākslinieki un vadošo konfesiju pārstāvji) aizlūguši par... To, lai tauta nenolād valdību! Ļoti interesanti! Pēc komentāru skaita spriežot, šī bijusi apspriestākā ziņa aizvadītajā nedēļā. Atļaušos izvērst kopsavilkumu.

Kurš gan nezina populāro teicienu: "Klauvējiet, un jums taps atvērts!" It kā pavisam vienkārša doma un tikpat vienkārša - arī darbība, taču...

Pēc televīzijas intervijas ar izcilo režisoru Alvi Hermani mums te - redakcijā, raisījās nopietnas pārdomas. Proti, režisors atgādināja, ka strauji tuvojas Saeimas vēlēšanas un par to, kā dzīvojam tagad un dzīvosim nākotnē, esam atbildīgs (-a) mēs katrs. Tuvu teiktajam doma šāda: mēs tikai nesen esam sapratuši, ka starp dzimumaktu un dzemdībām tomēr ir visai cieša saikne, pat varētu teikt - likumsakarīga, lūk, un mums beidzot vajadzētu saprast, ka šāda pat saikne ir arī starp vēlēšanām un to, kas notiek pēc tam... Tātad - jābūt atbildīgiem un jāiesaistās!

Labs pārdevējs jums palīdzēs atrast un nopirkt vajadzīgo, meklēto preci, bet vēl labāks būs tas pārdevējs (vismaz no uzņēmēja skatu punkta raugoties), kas notirgos to... kas jums nemaz nav nepieciešams un ko jūs nemaz nemeklējāt! Tieši par šiem pārdošanas speciālistiem tiek stāstīti joki, jo šie prot "ledu pingvīniem" un "smiltis beduīniem" notirgot.

Kad kolēģe sāka gatavot publikāciju par divreiz samaksātiem sodiem un secināja, ka īsti neviens neuzņemas atbildību par šādu pilnībā legalizētu cilvēku krāpšanu, pirmajā brīdī gribējās iesaistītās iestādes attaisnot. Par spīti neizdarībām, - jo kam gan negadās kļūdīties!? Bet, kad apklaušinājāmies riņķī un apkārt, uzzinājām, ka tāds gadījums bijis ne vienam vien paziņam un ne tāds vien!... Savādi, ka tā arī pateikts - labāk samaksājiet sodu otrreiz, būs drošāk un labāk... Un - lietas ar sodiem ir viena medaļas puse.

Pirms iemest āķi upē, makšķernieks to cenšas iespējami labi paslēpt ēsmā vai arī pie āķa pielikt vilinoši skaistu vizuli. Bet dažkārt zivs uzķeras arī uz pilnīgi plika āķa...

Zinātnieki izpētījuši, ka rudenī un ziemā, kad nesaņemam pietiekami saules gaismas, mūsu organisms tumsai piemērojas, izstrādājot paaugstinātu melatonīna (miega hormona) daudzumu. Savukārt mazāk rodas serotonīna, saukta arī par laimes hormonu. Lai šo abu hormonu līmeņus sabalansētu un tādējādi izvairītos no miegainības, slikta noskaņojuma un enerģijas zuduma, dzirdēti ieteikumi: gaismas terapija, šokolāde, karkadē tēja, sarkanvīns, čats internetā ar labiem draugiem...

Lai to iepriekš trakā skrējienā nodzīto nelaimi - ar purniņu zemē iedūrušos valsts ekonomiku - atkal stāvus un uz priekšu dabūtu, laikam jau visi līdzekļi tagad labi. Mežus, kaut pārdodam teju par pusvelti, cērtam uz nebēdu. Esam gatavi siltināt pat malkas šķūni - ka tik Eiropas projektu naudu tam dabūjam.

Iespaidojoties no pagājušas nedēļas Saeimas debatēm, radās nepārvarama vēlme parunāt par latviskā patriotisma izpausmēm...

Bērnībā, kad negribēju par kādu nedarbu stāstīt vecākiem, tēvs teica īsi un skaidri: "Meitiņ! Meliem īsas kājas!" Un nācās vien par konkrēto tēmu parunāties.

Eh, ne pirmais to iedomājos - salīdzināt valsti ar dzīvu organismu; kā kaut ko vienotu, nedalāmu un tomēr mainīgu. Zīmēju ainu - tup zeltene Latvija jūras krastā, netīro veļu mazgā un gaužas asaras lej: "Kas man, nabadzei, palīdzēs!? Visu maizi esmu notiesājusi un vēderā (valsts kasē) vispār uz Jauno gadu rādās nebūs ne miltumiņa putraimu! Ak, mana tauta - mans dzīvības spēks, plūst prom; citās zemēs ar un ecē, svešiniekus mīl un precē...!"

Tas bija ļoti, ļoti sen. Toreiz dzīvoju laukos, viena pati audzināju savas dvīnītes... Neatceros vairs, kāpēc todien biju saskumusi, gāju, galvu nodūrusi, kājas bezmaz pa zemi vilkdama...

To, ka sācies priekšvēlēšanu drudzis, jūt jau labu laiku. Varbūt pat, ka tā īsti partiju teātra spēlēšana ne mirkli nav pārtraukta.

Nesen nācās lasīt Latvijas darba devēju konfederācijas galvenās runas sievas Elīnas Egles rakstu. Nocitēt vairs nenocitēšu, bet galvenā ideja bija mudinājums - lai darba ņēmēji šajā situācijā ir mazliet pacietīgāki, mazliet saprotošāki un novērtē, ka arī darba devējam...ir krīze.

Uz pārdomām par šo tēmu (tiesa, bez rezultāta) mūs mudināja šonedēļ notikusī uzņēmēju sanāksme. Tās dalībnieki no klausītāju vidus vairākkārt teica, ka pilsētā dažādos līmeņos pietrūkst spējas vai prasmes sarunāties. Tāpēc daudzas labas lietas paliek nesadzirdētas, nesaprastas vai arī - vēl sliktāk - par tām vispār neviens neuzzina.

Jaunais mācību gads uzņēmis apgriezienus. Pēc skaistās vasaras skolas bērni atkal satikušies ar klases biedriem, pieraduši, ka jāgatavo stundas, jāmācās.

Dziedāja senči un, jādomā - svētki tāpēc bija svētki, ka kādam varēja dziesmu piegriezt. Taču nu, kad Saiemā pieņemts likums, kas ļautu nokaut dzīvniekus atbilstoši reliģiskajiem rituāliem, vidējā latvietī most līdzcietība. Mums pat īsti nav nojēga, kur un kādos rituālos varētu izšņakarēt nabaga lopiņu, taču rituāls šķiet visnotaļ ilgstoša darbība, salīdzinot ar to, kādu iedomājamies modernizētu lopkautuvi. Tomēr humānistu iebildes neviens vien sauc par liekulību - vai daudz zinām, kas un kā notiek lopkautuvēs? Kā agonijā trīc pusapdullis ruksis? Kā aizlidot vēlas gripas skartās dējējas, ko dzīvas aprij metāla dzirnas!? Un labs prieciņš esot arī lopu acu šķaidīšana pret sienu...

Politiķi melo. Valdība zog. (Vai otrādi...) Noziedznieki grib tikt atpakaļ cietumos. (Ziema taču tuvojas!) Veselības aizsardzības reforma izvēršas vienīgi par bezjēdzīgo nāvju "vīģes lapu". No labklājības - kā "dārga piemiņa"- palikusi vairs tikai ministrija...

Kad gaidāmas kādas pārmaiņas (vēlēšanas, budžeta pieņemšana, jauna valdība) vai valsti piemeklē kārtējā liga (viss iepriekšējais plus, kā šobrīd - ekonomiskā burbuļa sprādziens), tiek spriests, kurš no tā visa cieš visvairāk. Ja dzīvo tikai no publiskām ziņām, tad rezultāts skaidrs - grūtākā dzīve tiem, kas spēj apvienoties skaļām un labi redzamām akcijām, tiem, kuru ir daudz, tiem, kam ir savas organizācijas, piemēram, pensionāriem un zemniekiem.

Vismaz mūsu redakcijā esam vienojušies, ka ūdeni lieki uz panikas dzirnavām neliesim un pārāk (bezjēdzīgi) par Dižķibeli nevaimanāsim. Vairāk informēsim - par to, kā lietas jaunajos ekonomiskajos apstākļos mainās, un kopīgi ar lasītājiem meklēsim iespējas, kā dzīvi padarīt mazliet gaišāku un vieglāku.