Redakcijas sleja

Bērnībā, kad negribēju par kādu nedarbu stāstīt vecākiem, tēvs teica īsi un skaidri: "Meitiņ! Meliem īsas kājas!" Un nācās vien par konkrēto tēmu parunāties.

Eh, ne pirmais to iedomājos - salīdzināt valsti ar dzīvu organismu; kā kaut ko vienotu, nedalāmu un tomēr mainīgu. Zīmēju ainu - tup zeltene Latvija jūras krastā, netīro veļu mazgā un gaužas asaras lej: "Kas man, nabadzei, palīdzēs!? Visu maizi esmu notiesājusi un vēderā (valsts kasē) vispār uz Jauno gadu rādās nebūs ne miltumiņa putraimu! Ak, mana tauta - mans dzīvības spēks, plūst prom; citās zemēs ar un ecē, svešiniekus mīl un precē...!"

Tas bija ļoti, ļoti sen. Toreiz dzīvoju laukos, viena pati audzināju savas dvīnītes... Neatceros vairs, kāpēc todien biju saskumusi, gāju, galvu nodūrusi, kājas bezmaz pa zemi vilkdama...

To, ka sācies priekšvēlēšanu drudzis, jūt jau labu laiku. Varbūt pat, ka tā īsti partiju teātra spēlēšana ne mirkli nav pārtraukta.

Nesen nācās lasīt Latvijas darba devēju konfederācijas galvenās runas sievas Elīnas Egles rakstu. Nocitēt vairs nenocitēšu, bet galvenā ideja bija mudinājums - lai darba ņēmēji šajā situācijā ir mazliet pacietīgāki, mazliet saprotošāki un novērtē, ka arī darba devējam...ir krīze.

Uz pārdomām par šo tēmu (tiesa, bez rezultāta) mūs mudināja šonedēļ notikusī uzņēmēju sanāksme. Tās dalībnieki no klausītāju vidus vairākkārt teica, ka pilsētā dažādos līmeņos pietrūkst spējas vai prasmes sarunāties. Tāpēc daudzas labas lietas paliek nesadzirdētas, nesaprastas vai arī - vēl sliktāk - par tām vispār neviens neuzzina.

Jaunais mācību gads uzņēmis apgriezienus. Pēc skaistās vasaras skolas bērni atkal satikušies ar klases biedriem, pieraduši, ka jāgatavo stundas, jāmācās.

Dziedāja senči un, jādomā - svētki tāpēc bija svētki, ka kādam varēja dziesmu piegriezt. Taču nu, kad Saiemā pieņemts likums, kas ļautu nokaut dzīvniekus atbilstoši reliģiskajiem rituāliem, vidējā latvietī most līdzcietība. Mums pat īsti nav nojēga, kur un kādos rituālos varētu izšņakarēt nabaga lopiņu, taču rituāls šķiet visnotaļ ilgstoša darbība, salīdzinot ar to, kādu iedomājamies modernizētu lopkautuvi. Tomēr humānistu iebildes neviens vien sauc par liekulību - vai daudz zinām, kas un kā notiek lopkautuvēs? Kā agonijā trīc pusapdullis ruksis? Kā aizlidot vēlas gripas skartās dējējas, ko dzīvas aprij metāla dzirnas!? Un labs prieciņš esot arī lopu acu šķaidīšana pret sienu...

Politiķi melo. Valdība zog. (Vai otrādi...) Noziedznieki grib tikt atpakaļ cietumos. (Ziema taču tuvojas!) Veselības aizsardzības reforma izvēršas vienīgi par bezjēdzīgo nāvju "vīģes lapu". No labklājības - kā "dārga piemiņa"- palikusi vairs tikai ministrija...

Kad gaidāmas kādas pārmaiņas (vēlēšanas, budžeta pieņemšana, jauna valdība) vai valsti piemeklē kārtējā liga (viss iepriekšējais plus, kā šobrīd - ekonomiskā burbuļa sprādziens), tiek spriests, kurš no tā visa cieš visvairāk. Ja dzīvo tikai no publiskām ziņām, tad rezultāts skaidrs - grūtākā dzīve tiem, kas spēj apvienoties skaļām un labi redzamām akcijām, tiem, kuru ir daudz, tiem, kam ir savas organizācijas, piemēram, pensionāriem un zemniekiem.

Vismaz mūsu redakcijā esam vienojušies, ka ūdeni lieki uz panikas dzirnavām neliesim un pārāk (bezjēdzīgi) par Dižķibeli nevaimanāsim. Vairāk informēsim - par to, kā lietas jaunajos ekonomiskajos apstākļos mainās, un kopīgi ar lasītājiem meklēsim iespējas, kā dzīvi padarīt mazliet gaišāku un vieglāku.

Ko katrs varam darīt, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka? Šādu jautājumu ne reizi vien esam uzdevuši uz ielas sastaptajiem ļaudīm ielu aptaujā. Parasti deķītis sarunā nemanāmi pavilkts uz to, kas jādara valstij, pašvaldībai, bet mazāk runāts par to, kas jādara katram pašam.

Nupat politiskās kaislības sagriezušās lielā vērpetē. Prezidents Valdis Zatlers rīko ārkārtas valdības sēdi, ko translē pa radio un televīziju. No tās kā tādi puišeļi no skolas aizbēg tautpartijieši Mareks Segliņš, Edgars Zalāns un Māris Riekstiņš. Bet tieši no Zalāna gribējās dzirdēt, kādus tad ekonomiskos ieguvumus krīzes laikā ir devusi novadu izveidošana? Savukārt Latvijas ceļa un Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers sāk sevi bīdīt uz premjera krēslu.

Pēdējā laikā vairāki notikumi ir atgādinājuši par krīzi. Un par spīti tam, ka esmu arī dzirdējis: krīze ir izdomāta - kā var būt krīze, ja visi strādā? Bet nu tomēr - vēl pirms dažām dienām kāds vīrs, kuram teju sejā bija gravēts, ka viņš no cietuma un alkohola problēmām, gauži lūdzās naudiņu aizdot, jo gribot pie bērniem aizbraukt. Dēlam vārda diena, bet re ku - krīze un bezdarbs; kam viņš tāds kraķis vajadzīgs... Par pēdējo viss likās tik patiess, kā no Dziesmu grāmatas, taču runāt par bērniem pirmspensijas vecumā... Vienvārdsakot, santīmus nesagaidījis, vīrs aši tos pielasīja ceļā uz staciju.

Mēs te redakcijā puspajokam iesmējām un padiskutējām - vai cilvēkam ir jābūt spējīgam iejusties otra ādā jeb apveltītam ar empātiju? Kāds tur kulturoloģijas pētnieks esot izteicies, ka šī nu būtu viena no piecām obligātajām īpašībām, kam jāpiemīt "nākotnes cilvēkam", ar piebildi, ja mēs tiešām ticam, ka sabiedrība attīstās un viss iet uz augšu...

Bail no gaidāmas ziemas, no bezdarba, no gaidāmajiem nodokļiem, no nedrošības par visai minimālām veselības aprūpēs iespējām, jo skaidrs - ja gadīsies nopietnāk saslimt, tas maksās ļoti dārgi un, šķiet, ne tikai naudas izteiksmē vien.

Pilnīgi dabiski sēņu, ogu un citu dižķibeles lēto iespēju laikā mācību gadam tuvojos pēdējā brīdī - atgādinot sievai, ka laiks taču bērnam (3. klases skolēnam) nopirkt kādu grāmatu. Sieva reaģēja (gan uz atlaižu reklāmu) un iepirka pieklājīgu nešļavu darba burtnīcu, bloku, krāsu un citu vajadzīgu lietu pēc skolotājas veidota saraksta, par ko šķīrās no Ls 30...

Pēc trakās budžeta grozīšanas, kad Saeimā lēmumu nācās pieņemt vienā naktī un bija skaidrs, ka valsts liktens karājas mata galā, ir pagājuši vien divi mēneši.

Tas, ka bez maksas gandrīz vienmēr ir tikai siers peļu lamatiņās, pēdējā laikā jūtams arvien skaudrāk. Un pāris gadu neviena nepieskatītais, nekontrolētais kapitālisms savus muskuļus jeb loģiskās likumsakarības uzskatāmi demonstrē globālās krīzes kontekstā.

Šodien koalīcijas partijas sprieda par mājokļa nodokli un nolēma galīgai izlemšanai šo jautājumu uzticēt Saeimai. Iecere bija ar nodokli 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības aplikt katru māju, kas lielāka par 100 m², un katru dzīvokli, kurš lielāks par 50 m². Arī mazākiem mājokļiem tika solīts neliels, bet tomēr nodoklis. Tomēr šodien kļuva zināms, iespējams, nodokļa apmērs saruks līdz 0,4-0,5% no kadastrālās vērtības.

1989. gada 23. augustā ap divem miljoniem cilvēku - no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Gedimina laukumam Viļņā - sadevās rokās, pieprasot slepeno Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Izskatās, ka pašlaik ir modē lietot Latvijā ražotos produktus. Lai pievērstu tam uzmanību, tiek organizētas dažādas akcijas, pasākumi, aptaujas, publikācijas un septembrī sagaidāma arī starptautiskā pārtikas izstāde Riga FOOD 2009, kurā piedalīsies ne viens vien Latvijas pārtikas preču ražotājs.

Ko citu darba nedēļas sākumā iesākt žurnālistam, ja ne satraukties. Šoreiz satraukšos pavisam miegaini - par izzāģētajām sēņošanas iespējām. Raugi, brīvdienas pavadīju Igaunijā, bet tur, skaties - brīnies, izbraukājot trejas lielākās salas un vēl vairākas stundas ripinot pa valsts rietumdaļu, ceļā ievēroju vienu vienīgu (!) cirsmas liecību - šķeldotājiem atstātu zaru grēdu. Toties mazākos ceļos mežmalās sēnes autobusam pakaļ skrēja (tēlaini runājot).