Ko katrs varam darīt, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka? Šādu jautājumu ne reizi vien esam uzdevuši uz ielas sastaptajiem ļaudīm ielu aptaujā. Parasti deķītis sarunā nemanāmi pavilkts uz to, kas jādara valstij, pašvaldībai, bet mazāk runāts par to, kas jādara katram pašam.
Nupat politiskās kaislības sagriezušās lielā vērpetē. Prezidents Valdis Zatlers rīko ārkārtas valdības sēdi, ko translē pa radio un televīziju. No tās kā tādi puišeļi no skolas aizbēg tautpartijieši Mareks Segliņš, Edgars Zalāns un Māris Riekstiņš. Bet tieši no Zalāna gribējās dzirdēt, kādus tad ekonomiskos ieguvumus krīzes laikā ir devusi novadu izveidošana? Savukārt Latvijas ceļa un Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers sāk sevi bīdīt uz premjera krēslu.
Pēdējā laikā vairāki notikumi ir atgādinājuši par krīzi. Un par spīti tam, ka esmu arī dzirdējis: krīze ir izdomāta - kā var būt krīze, ja visi strādā? Bet nu tomēr - vēl pirms dažām dienām kāds vīrs, kuram teju sejā bija gravēts, ka viņš no cietuma un alkohola problēmām, gauži lūdzās naudiņu aizdot, jo gribot pie bērniem aizbraukt. Dēlam vārda diena, bet re ku - krīze un bezdarbs; kam viņš tāds kraķis vajadzīgs... Par pēdējo viss likās tik patiess, kā no Dziesmu grāmatas, taču runāt par bērniem pirmspensijas vecumā... Vienvārdsakot, santīmus nesagaidījis, vīrs aši tos pielasīja ceļā uz staciju.
Mēs te redakcijā puspajokam iesmējām un padiskutējām - vai cilvēkam ir jābūt spējīgam iejusties otra ādā jeb apveltītam ar empātiju? Kāds tur kulturoloģijas pētnieks esot izteicies, ka šī nu būtu viena no piecām obligātajām īpašībām, kam jāpiemīt "nākotnes cilvēkam", ar piebildi, ja mēs tiešām ticam, ka sabiedrība attīstās un viss iet uz augšu...
Bail no gaidāmas ziemas, no bezdarba, no gaidāmajiem nodokļiem, no nedrošības par visai minimālām veselības aprūpēs iespējām, jo skaidrs - ja gadīsies nopietnāk saslimt, tas maksās ļoti dārgi un, šķiet, ne tikai naudas izteiksmē vien.
Pilnīgi dabiski sēņu, ogu un citu dižķibeles lēto iespēju laikā mācību gadam tuvojos pēdējā brīdī - atgādinot sievai, ka laiks taču bērnam (3. klases skolēnam) nopirkt kādu grāmatu. Sieva reaģēja (gan uz atlaižu reklāmu) un iepirka pieklājīgu nešļavu darba burtnīcu, bloku, krāsu un citu vajadzīgu lietu pēc skolotājas veidota saraksta, par ko šķīrās no Ls 30...
Pēc trakās budžeta grozīšanas, kad Saeimā lēmumu nācās pieņemt vienā naktī un bija skaidrs, ka valsts liktens karājas mata galā, ir pagājuši vien divi mēneši.
Tas, ka bez maksas gandrīz vienmēr ir tikai siers peļu lamatiņās, pēdējā laikā jūtams arvien skaudrāk. Un pāris gadu neviena nepieskatītais, nekontrolētais kapitālisms savus muskuļus jeb loģiskās likumsakarības uzskatāmi demonstrē globālās krīzes kontekstā.
Šodien koalīcijas partijas sprieda par mājokļa nodokli un nolēma galīgai izlemšanai šo jautājumu uzticēt Saeimai. Iecere bija ar nodokli 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības aplikt katru māju, kas lielāka par 100 m², un katru dzīvokli, kurš lielāks par 50 m². Arī mazākiem mājokļiem tika solīts neliels, bet tomēr nodoklis. Tomēr šodien kļuva zināms, iespējams, nodokļa apmērs saruks līdz 0,4-0,5% no kadastrālās vērtības.
1989. gada 23. augustā ap divem miljoniem cilvēku - no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Gedimina laukumam Viļņā - sadevās rokās, pieprasot slepeno Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Izskatās, ka pašlaik ir modē lietot Latvijā ražotos produktus. Lai pievērstu tam uzmanību, tiek organizētas dažādas akcijas, pasākumi, aptaujas, publikācijas un septembrī sagaidāma arī starptautiskā pārtikas izstāde Riga FOOD 2009, kurā piedalīsies ne viens vien Latvijas pārtikas preču ražotājs.
Ko citu darba nedēļas sākumā iesākt žurnālistam, ja ne satraukties. Šoreiz satraukšos pavisam miegaini - par izzāģētajām sēņošanas iespējām. Raugi, brīvdienas pavadīju Igaunijā, bet tur, skaties - brīnies, izbraukājot trejas lielākās salas un vēl vairākas stundas ripinot pa valsts rietumdaļu, ceļā ievēroju vienu vienīgu (!) cirsmas liecību - šķeldotājiem atstātu zaru grēdu. Toties mazākos ceļos mežmalās sēnes autobusam pakaļ skrēja (tēlaini runājot).
Kad nolūst koks, ap celmu sakuplo spēcīgs jauno atvašu pušķis. Kad vējgāzē aizgrūst avots, tas drīzi vien atrod citu vietu, kur urdzēt, plūst, nest valgmi... Tā dabā viss iekārtots - tik gudri, pareizi, nemainīgi. Tik vitāli un dzīvi apliecinoši!
Cilvēki ir ļoti atšķirīgi un, ja pilsēta (arī valsts un pasaule kopumā) būtu kā vienots organisms, kur katras šūniņas (lasi - cilvēka, ģimenes) vajadzības tiktu acu mirklī izpildītas, visticamāk, mēs nespētu pārvietoties un normāli eksistēt. Jo katra daļiņa centos rauties uz savu pusi. Un nekāds veselums, nekāda kopiena vispār nebūtu iespējama...
Kad valsts un vietējās ziņas ar dienu kļūst dramatiskākas, tu pirmajā brīdi paliec nervozs, bet pēc tam pierodi. Viss negatīvais katru dienu tik ļoti gāžas pāri, ka paliec nejūtīgs un vēsā mierā noklausies, kam nauda atņemta, kurš no amata atkāpies un kam tas vēl stāv priekšā. Jo ar ko gan vēl cilvēku Latvijā varētu pārsteigt?! Bail piesaukt, bet - ja nu vienīgi ar karu...
Pirmdien "tīmeklī" bija lasāmas divas atšķirīgas ziņas - Labklājības ministrijas secinājums, ka valstī trūcīgo personu skaits nepieaug, jo raugi, ja janvārī 454 pašvaldības ziņojušas par 48 700 trūcīgajiem, tad jūnijā 428 pašvaldības - par 44 300... Ar piebildi, ka par trūcīgu ģimeni var uzskatīt tad, ja pēdējo triju mēnešu ienākums uz katru ģimenes locekli nepārsniedz 50% no valstī noteiktās minimālās algas (un vēl virkne nosacījumu - ja nav naudas uzkrājumu, vērtspapīru, citu īpašumu vai kredītsaistību utt.).
Vieni teic: krīzē. Otri - bedrē. Citi - dibenā (vai pat vēl prastāk...) Un tomēr - joprojām Latvijā, savā mīļajā «Greizo Spoguļu karaļvalstī»!
Nav jau nekāds noslēpums - Latvijā ir krīze, un liela daļa īstai valstij piedienošo funkciju (lai tā vispār varētu saukties par valsti) pašlaik tā knapi, knapi izdodas pildīt. Pustukšās kases dēļ, kā saka, uz puņķiem turas ne tikai mūsu medicīnas sistēma, bet arī Latvijas izglītības, iekšlietu un aizsardzības nākotne ir miglā tīta, jo vien no starptautisko aizdevēju izpratnes un iecietības atkarīga. Bet šo iecietību mūsu varas pārstāvjiem, ai, kā patīk pārbaudīt un demonstrēt tik ierasto nespēju vienoties!
Dažkārt tautā saka, ka neesot ļaunuma bez labuma. To gribētos attiecināt uz problēmām, kādas radās piensaimniecībā, kad pārstrādes uzņēmumi krasi samazināja piena iepirkuma cenu.
Pat pēc neliela izbrauciena no valsts atgriešanās vienmēr ir satrauktu gaidu pilna. Kā mājās? Kā palicējiem darbiņā? Kā valstij klājies? Tagad līdzās priekam par to, ka nekur nav tik labi kā mājās, nākušas arī cerības, ka kaut kas taču varētu būt vērsies uz labu... Bet ziņas vēsta ko citu...
Izmaiņas valstī skar arī alkohola tirdzniedzību. Proti, Saeimā atkal tiek cilāts jautājums par zaļo gaismu alus tirgotājiem.
Pavisam nemanot, kā jau tas nereti gadās, man iesākās jauna aizraušanās: sāku fotografēt Tukuma pagalmus. Protams, pilsētas vecajā daļā, kur jūtama vēstures elpa, kur dažs pagalms savā gleznieciskumā neatpaliek no Venēcijā, Romā, Florencē, no Francijas ciematiņos un daudzviet citur pasaulē redzētā. Viens ir bezgala romantisks pavasaros, kad ceriņi sazied, otrs - rudenī, kad veco ēku sienas krāšņi rotā ugunīgas mežvīteņu virtenes. Vēl kāds izceļas ar... pārsteidzošu, oranžā krāsā nokrāsotu verandiņu, cits - ar violetiem vārtiņiem, ar košu puķu dobi, ar garumgaru, trijām kārtīm atstutētu veļas auklu, uz kuras vējā, piedurknes jautri plivinādami, dejo krekli, plīvo palagi, lakatiņi, brunči... Romantika!
Kad pienāk kārta uzrunāt lasītājus redakcijas slejā, ir divas iespējas - runāt par kaut ko skaistu vai izlikt uz papīra prātā ienākušās riebeklības. Ziniet, ir tādi brīži, tad gribas tā īsi un konkrēti pateikt visu par šodienas situāciju.
