Redakcijas sleja

Par žogu krāsošanu šoreiz iedomājos ne tāpēc, ka pavasaris un talku laiks klāt. Šoreiz, redzot, kas notiek valstī, prātā nāk populārais bērnu grāmatu varonis Toms Soijers, viņa asprātīgi noorganizētā žoga krāsošanas akcija... Mēs taču atceramies, cik ļoti viņam to negribējās darīt! Un to, kā viņš veikli sadalīja krāsojamo žogu, katram draugam uzticot pa gabaliņam no nīstā pienākuma, arī vēl neesam aizmirsuši. Nu, vismaz daži. Un viņu vidū - cilvēki, kas pietiekami augstos amatos...

Svētdien - Pūpolsvētdiena, kas ievadīs Lieldienu nedēļas notikumus. Un gribas domāt, ka šis laiks arī tiem cilvēkiem, kas nav īpaši reliģiozi un cītīgi baznīcā gājēji, tomēr ļauj apjaust kaut ko no lielās Grēcīguma, Piedošanas un Atdzimšanas mistērijas. Ja ne citādi, tad vismaz tik, cik tā jaušama dabā un ļauj noticēt - pasaule pastāv mainībā, labā un ļaunā, dzīvības un nāves mijiedarbībā.

Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs - miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda...sarežģīta.

Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet - no attieksmes.

Kaut gan ziema nebija barga un sniega nebija pārāk daudz, tomēr pavasaris, ko šogad tā gaidām, šķiet, kavējas vairāk nekā citus gadus, nāk tik negribīgi. Sals neatkāpjas un neatkāpjas. Bet, ja paskatāmies kalendāra lapiņā - vēl jau gan ir tikai marts, bet cīruļputenis, sulu un vizbulīšu laiks taču aizvien ir tikai aprīlī.

Bija vairākas lietas par kurām vēlējos rakstīt - par latviešu valodas izredzēm Eiropā, par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu un to, ka jaunākajai paaudzei nav skaidrs, kāpēc 25. martā izkārti sēru karogi.

Noskatījušies kārtējo televīzijas šovu «Latvijas zelta talanti», cilvēki vēl vismaz pāris dienas to piemin sarunās... Un nav būtiski, cik priekšnesumu šoreiz paticis, cik sagatavoto numuru bijis "galīgi garām" vai "sviestaini", galvenais - tu, cilvēk, beidzot redzi savu tautu! Bērnus, pusaudžus, jauniešus, nevis sen apnikušos, izrādīties kāros politiķus. Tāpēc arī šova gaisotne - visnotaļ pozitīva.

Sākās pavasaris, un tā - pa īstam - ar skaistu saullēktu, kūstoša sniega un lāsteku radītām urdziņām, strazdu un cīruļu dziesmām. Ar jauna sākuma, priecīgu nojausmu un cerību smaržu. Šķiet, ka tā visa mums - ekonomisku grūtību draudos iegremdētiem - pēdējā laikā ir īpaši trūcis. Labā piemēra, parauga, kam līdzināties.

17. marts tiesībsargājošajām iestādēm noteikti ir mierīgāks par 16., kas jau tradicionāli ir apzīmogots ar iespējamajām Leģionāru dienas norises sekām.

TV raidījumā «100 gramu kultūras» skatītājiem tika piedāvāta aptauju, kurā ap 70 % skatītāju valstī notiekošo vērtēja kā absurdu t. i. bezjēdzīgu un aplamu.

Kas mani satrauc? Nekas - pilnīgi nekas. Man prieks par optimistiem, kas apgalvo, ka pēc gadiem četriem - pieciem vai desmit - krīze beigsies; par cilvēkiem, kas plāno biznesu un godīgi nomaksā parādus. Man prieks par cerību, kas mirst pēdējā.

Ak, kā tagad gribētos parunāt par pirmajiem atlidojušajiem strazdiem, sagaidīt cīruļus un kopā ar tiem gavilēt, cerēt uz bezdelīgām, kas - ignorējot zināmo tautas teicienu - pat pa vienai spēj tuvināt pavasari!

8. marts. Tulpīšu svētki, Starptautiskā Sieviešu solidaritātes diena. Emancipētu un kreisi noskaņotu sieviešu iedibināta, padomju laikos lolota un nu atkal - ar Saeimas visžēlīgu atļauju - kā svinama atjaunota.

Mani tiešām visi padomiņi no sērijas "dari pats!", ar kuriem tagad tiek piepildītas neskaitāmas avīžu un žurnālu lapas - sajūsmina. Esmu tāds kārtīgs šī laika produkts, kas sava kūtruma vai kāda iztrūkstoša gēna dēļ spēj tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kas pašu rociņām var gan smuku kleitu uzšūt, gan gardu kūku izcept un pat zina, kurā īpašajā dienā burkāni jāsēj! Mazliet jau ir tā kā neērti, jo nekāda iekārojamā mātes meita no manis sendienās noteikti nebūtu sanākusi, bet - ko tur liegties - nebija jau arī nekādas īpašās vajadzības visu to ķimmerēšanos apgūt. Daudz vienkāršāk un reizēm arī ekonomiskāk bija aiziet uz kādu tirgošanās vietu un visu vajadzīgo iegādāties, vienlaikus atbalstot tos, kuri roku darbus dara profesionāli.

Marta otrā bija jauka un saulaina. Kad kolēģis uzmācīgajiem saules stariem aizvilka priekšā žalūziju, gribējās stingri un skaļi pastāvēt par savām tiesībām - lai taču ļauj izbaudīt sauli pēc mēnešiem ilgās tumsības!... Bet viņš bija nepielūdzams.

Taupīšana mums kļuvusi par tādu kā modes lietu. Par to runā radio, stāsta no TV ekrāniem, raksta prese. Cilvēki domā, kā varētu ietaupīt ikdienas izdevumus, savukārt jaunajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (ja viņš par tādu kļūs) līdz marta beigām vēl jāsamazina valsts budžets par 700 miljoniem latu. Kā to paveiks? Vai atkal, matemātiski nosakot, ka katrā nozarē līdzekļu samazinājums nepieciešams par tik un tik procentiem, neskatoties izdzīvošanai svarīgās prioritātes? Valsts kontroliere Inguna Sudraba gan aicina katru pozīciju, kurā iecerēts taupīt, izvērtēt.

Lai kā, bet katra krīze ir arī interesantu pārvērtību laiks - kamēr labi, tikām katrs pats savas laimes kalējs (vai kopā ar partiju) un saskaņā ar labo toni svešā maciņā nelūkojas, taču kolīdz jostas jāsavelk - skaties un brīnies, kā atdzīvojas vienlīdzības idejas. Varbūt tas uz labu.

Pērnā gada nogalē, kad visi aizgūtnēm dažnedažādos locījumos sāka skandināt vārdu "krīze", kādā no draugu tusiņiem nolēmām - par spīti šim nihilismam, šai tautas iebaidīšanas politikai - minēto vārdu vienkārši...nelietosim! Lai pēc tam tas nav ilgi un ar lielām pūlēm jāravē ārā no apziņas gluži kā latvānis no Latvijas laukiem.

Kamēr apdomāju tos pamatīgākos pēdējā laika iespaidus, ar kuriem gribētos padalīties šajā redakcijas slejā, visam jau uzrakstītajam svītru pārvelk kolēģu saruna: "Vai tu re, Godmanis atkāpsies. Tā saka Bērziņš." "Bet ko tad pats Godmanis, kāpēc pats neko nesaka?" "Vēl runāšot ar Zatleru." "Un kurš no lielākajiem kretīniem nāks vietā?" "Cirks!"

Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks - bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."

16. februāri, noteikti gribētos izcelt divu notikumu dēļ - Valsts prezidenta un premjera tikšanās, kā arī tāpēc, ka Rīgas apgabaltiesā sāka izskatīt gandrīz divus gadus ilgušo Ventspils mēra Lemberga lietu.

Šodien atkal svētki! Kamēr vieni tos svin un bauda, tādējādi šajos ne visai optimistiskajos laikos ienesot kaut nedaudz, bet tomēr prieka dzirksti, tikmēr citi īgņojas, ka tie, lūk, nav mūsējie, latviešu svētki.

Pēdējā laikā ne reizi vien esmu dzirdējis pamudinājumu pievērst uzmanību labajām lietām - tādām, kas vieš cerību, ka dzīvosim labāk. Ieskatījos ziņās, bet tur kā sakņu dārzā - nezāļu biežņa, kurā labākais atradums varētu būt mārdadži, no kuriem trūcīgos laikos un veģetārās noskaņās sēklas pagrauzties.