Redakcijas sleja

Laikā, kad visapkārt viss zeļ, plaukst, zied, vītero, čalo un staro, kad ir sajūta: Dievs apskāvis, silda un samīļo visu pasauli, svinam Mātes dienu.

Būdama kriminālā kino žanra cienītāja, nereti esmu bezgala pārsteigta par to, cik rafinēti noziegumi tiek veikti ekrānā. Un gribot negribot jādomā - kaut kur jau šīs aizgūtās kriminālās idejas atmiņu apcirkņos tomēr nosēžas, tā teikt, ja nu nākas izmantot, kaut patiesībā man dzīvē nav nācies nospert pat kaut ko Knipucītiņuminītiņa apmērā. Nu vienkārši nav ienācis prātā tādu "varoņdarbu" veikt!

Vēlēšanas strauji tuvojas, tāpēc katrs sevi cienošs deputāta kandidāts iekļaujas vai, pareizāk sakot, cenšas saorganizēt vismaz kādu pasākumu, ko sarunu valodā visai trāpīgi sauc par zīmēšanos.

Jāsaka godīgi, kad pirms pieciem gadiem bija jāatdod sava balss referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā, es šaubījos. Pirmkārt, jau tas bija vēl tāda bērnišķīga maksimālisma iespaidā, kad gribas būt mazliet tā kā opozīcijā. Otrkārt, spriedām, ka no vienas savienības citā skriet - arī nav nekāds baigais prāta darbs! Es pat šai domai mazliet noticēju, kaut par iepriekšējo savienību, kas - padomju, man ir tikai un vienīgi saulainas bērnības atmiņas, par spīti modernu zābaciņu, ārzemju saldumu un citu labumu trūkumam...

Uzziedējušas māllēpenes, un tā ir zīme, ka pēdējais laiks doties laukā un guldīt zemē sēklu. Prom no ēnainām istabām un kabinetiem, prom no telpām!

Pirmdien Valsts prezidents reģionālās preses pārstāvjus aicināja uz pili parunāt par situāciju valstī. Arī es tur biju, "medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē - netika", jo - fotografēt aizliedza, diktafonu lietot aizliedza, toties varējām dižvīram paspiest roku un tā kā jautājumus uzdot...

Ir tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem! Pensijas vairs netiek indeksētas. Pieaug "apkalpošanas izmaksas" arī tur, kur nekāda "apkalpošana" nav pieredzēta gadu desmitiem. Aizvien vairāk tautiešu atstāj savu etnisko dzimteni, Latviju ar skumjām nosaukdami par "Bēdu ieleju"...Skat, pat laiks kā sazvērējies: skopa saulīte, bargas salnas un ziemeļu vēji, vēji, vēji...

Re, jau gads pagājis, kopš ar balstu skaudību vērojām, kā igauņi Ginesa rekordu pelna, sakopjot savu zemi. Visas pasaules ziņu aģentūras aplidoja skati no viņu Lielās talkas. Ideju aši vien pārķēra mūs dienvidu kaimiņi lietuvieši. Bet bija jāpaiet teju pusgadam, lai, atsaucoties izcila kultūras cilvēka - Anna Žīgures aicinājumam uz kaut ko tādu sadūšotos arī mēs - tie it kā ašie latvieši, kam tik ļoti patīk pasmīkņāt par "tūļīgajiem" igaunīšiem-bālelīšiem...

Noteikti neapgalvošu, ka cilvēka psiholoģijas izpētes jomā esmu zinoša, tomēr šādus tādus secinājumus, nododoties laiskam tuvāku un tālāku cilvēcisku būtņu vērojumam, reiz pa reizei - gandrīz vai nagi niez - kā gribas izdarīt. Ļaušos kārdinājumam!

Pāris dienu pirms Lieldienām laimējās satikt sen neredzētu skolasbiedru. Vārds pa vārdam, un satikšanās mirklis pārvērtās garākā sarunā par šodienu, skolas gadiem un nākamajā mēnesī gaidāmo skolas salidojumu.

Atnākuši pavasara lielākie svētki - Lieldienas. Dienas līdz pat nākamajiem Saulgriežu svētkiem - Jāņiem - augs garumā. Dabā sākusies pavasara atmoda, un to nespēj skart nedz krīze, nedz ar kādas citas ligas.

Šodien pierādīju savu ar cirvi tēsto vīrietību, par ko šodien kauns... <br />Kāda kundze atstāja auto mana dārza atvērtajos vārtos tā, ka no īpašuma izbraukt nevarēju. Tas, protams, sarūgtināja. No meža malas tik redzēju ģimenīti, kas PET burkām rokās devās pie vietējās dziednieces; ģimenīte tā kā neredzēja arī manas surdotehnikas jautājuma izteiksmē...

Par žogu krāsošanu šoreiz iedomājos ne tāpēc, ka pavasaris un talku laiks klāt. Šoreiz, redzot, kas notiek valstī, prātā nāk populārais bērnu grāmatu varonis Toms Soijers, viņa asprātīgi noorganizētā žoga krāsošanas akcija... Mēs taču atceramies, cik ļoti viņam to negribējās darīt! Un to, kā viņš veikli sadalīja krāsojamo žogu, katram draugam uzticot pa gabaliņam no nīstā pienākuma, arī vēl neesam aizmirsuši. Nu, vismaz daži. Un viņu vidū - cilvēki, kas pietiekami augstos amatos...

Svētdien - Pūpolsvētdiena, kas ievadīs Lieldienu nedēļas notikumus. Un gribas domāt, ka šis laiks arī tiem cilvēkiem, kas nav īpaši reliģiozi un cītīgi baznīcā gājēji, tomēr ļauj apjaust kaut ko no lielās Grēcīguma, Piedošanas un Atdzimšanas mistērijas. Ja ne citādi, tad vismaz tik, cik tā jaušama dabā un ļauj noticēt - pasaule pastāv mainībā, labā un ļaunā, dzīvības un nāves mijiedarbībā.

Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs - miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda...sarežģīta.

Vakardienas ciemošanās pie simtgadnieces Mirdzas Gintēnas bija mācību vai pārdomu stunda pilnīgi visiem. Jo pilnīgi visi bija par viņu jaunāki un varēja mācīties optimismu un izturību no cilvēka, kas tik daudz pieredzējis. Taču tā mācība nāk nevis no gadiem, bet - no attieksmes.

Kaut gan ziema nebija barga un sniega nebija pārāk daudz, tomēr pavasaris, ko šogad tā gaidām, šķiet, kavējas vairāk nekā citus gadus, nāk tik negribīgi. Sals neatkāpjas un neatkāpjas. Bet, ja paskatāmies kalendāra lapiņā - vēl jau gan ir tikai marts, bet cīruļputenis, sulu un vizbulīšu laiks taču aizvien ir tikai aprīlī.

Bija vairākas lietas par kurām vēlējos rakstīt - par latviešu valodas izredzēm Eiropā, par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu un to, ka jaunākajai paaudzei nav skaidrs, kāpēc 25. martā izkārti sēru karogi.

Noskatījušies kārtējo televīzijas šovu «Latvijas zelta talanti», cilvēki vēl vismaz pāris dienas to piemin sarunās... Un nav būtiski, cik priekšnesumu šoreiz paticis, cik sagatavoto numuru bijis &quot;galīgi garām&quot; vai &quot;sviestaini&quot;, galvenais - tu, cilvēk, beidzot redzi savu tautu! Bērnus, pusaudžus, jauniešus, nevis sen apnikušos, izrādīties kāros politiķus. Tāpēc arī šova gaisotne - visnotaļ pozitīva.

Sākās pavasaris, un tā - pa īstam - ar skaistu saullēktu, kūstoša sniega un lāsteku radītām urdziņām, strazdu un cīruļu dziesmām. Ar jauna sākuma, priecīgu nojausmu un cerību smaržu. Šķiet, ka tā visa mums - ekonomisku grūtību draudos iegremdētiem - pēdējā laikā ir īpaši trūcis. Labā piemēra, parauga, kam līdzināties.

17. marts tiesībsargājošajām iestādēm noteikti ir mierīgāks par 16., kas jau tradicionāli ir apzīmogots ar iespējamajām Leģionāru dienas norises sekām.

TV raidījumā «100 gramu kultūras» skatītājiem tika piedāvāta aptauju, kurā ap 70 % skatītāju valstī notiekošo vērtēja kā absurdu t. i. bezjēdzīgu un aplamu.

Kas mani satrauc? Nekas - pilnīgi nekas. Man prieks par optimistiem, kas apgalvo, ka pēc gadiem četriem - pieciem vai desmit - krīze beigsies; par cilvēkiem, kas plāno biznesu un godīgi nomaksā parādus. Man prieks par cerību, kas mirst pēdējā.