Vēlos parunāt par tām darvas pilēm, kas mūsu sadzīvē ik pa laikam parādās gandrīz ikvienā Medus, Prieka vai kāda cita pozitīvisma pārpilnā mucā. Tajā skaitā – arī Pavasara Prieka mucā. Diemžēl. Kā ik gadus… Plašsaziņas līdzekļi, jau laikus uzsākuši spodrības kampaņu, aicina organizēties čaklu talcinieku grupas, organizatorus mudina sarūpēt ērtus darbarīkus, izstrādāt grafikus, maršrutus un darbu...
Ja visi citi argumenti beigušies, tad ir vēl kāds, kas idejisko pretinieku var nolikt uz lāpstiņām. Ar šo argumentu izglītības ministrs Kārlis Šadurskis bliež sāpīgi, bet precīzi. Nu kurš gan vēlas būt par izkurtējušās padomju iekārtas apoloģētu? Ja izglītības ministrs apgalvo, ka skolas uzsākšana no septiņu gadu vecuma ir veca padomju tradīcija, tad visiem, kas...
Nu jau vairākas nedēļas ja ne reizi dienā, tad ik pārdienas noteikti nākas iesaistīties kādā sarunā, kurā mēs – žurnālisti – tiekam aicināti taču beidzot pievērsties ”necilvēcīgajiem apstākļiem” Raudas pansionātā. Patiesībā tās pat nav sarunas, tie vairāk ir pārmetumi par to, ka neesam pievienojušies Tiesībsarga ziņojumā un sabiedriskajos medijos izskanējušajai iznīcinošajai kritikai. Ar lūgumu vismaz...
Kopš Zolitūdes traģēdijas jau pagājis labs laika sprīdis. Un šķiet, ka iestājies tāds kā atslābums: aizmirstam par nelaimēm un ļaujamies ikdienas steigai. Aizvien mazāk uzmanības drošības jautājumiem tiek pievērsts masu informācijas līdzekļos, jo rakstīt un stāstīt jau var tikai par to, kas notiek. Bet, ja nekādas skaļākas pārbaudes nenotiek, par tām nerunā un neraksta. Un,...
Šosvētdien – Lieldienas. Tā vien liekas, ka saule (par spīti salam naktīs) jau aug arvien lielāka un lielāka – gluži kā cālēns zem vistas spārniem, kā ola, kas kā šo svētku nozīmīgākais simbols ņemas spēkā, kā visi lielie un mazie zaķi, kas gatavojas Lieldienu iznācienam, un pat kā pūpoli, ka jau sen nometuši savas micītes....
– Jūs tiešām gribat teikt, ka esat tik veselīga? Jums nekā netrūkst? – darba dienas intensīvākajā stundā biju spiesta uzklausīt kaitinošus jautājumus savā personiskajā telefonā brīdī, kad noraidīju piedāvājumu saņemt bezmaksas vitamīnus (”Jānorēķinās tikai par pasta izdevumiem”). Ierasti iecietīgais tonis pat kļuva uzstājīgāks, jo nācās cilvēkam skaidrot, ka, ja nu pēkšņi tiešām sākšu saujām rīt...
Dienā, kad mūspusē (vismaz kalendārā) sākās pavasaris – asnošanas un plaukšanas laiks –, Kenijā no šīs pasaules šķīrās pēdējais ziemeļu balto degunradžu vīrišķais pārstāvis Sudāns. Lai neizaicinātu malumedniekus, rags gan bija saglabājies tikai sugas nosaukumā. Dzīves laikā Sudāns cerības neattaisnoja un pēcnācējus neradīja. Vēl pastāv iespēja, ka savāktais ģenētiskais materiāls apturēs sugas izmiršanu. Domās pavēršu...
Reizēm tā gadās, – nerakstās, nerakstās un nerakstās… Viss, šķiet, jau ir bijis, viss zināms – sen jau aprakstīts vai no jauna paredzams – gluži kā pērno lapu čabošais virpulis, ko vēji paceļ gaisā un dejo gluži vai ņirgādamies par to, kas vēl pērnruden bija apbrīnojamās un zeltainās lapas, bet vēl senāk – pērnpavasar un vēl pirms tās – jauns,...
Reti, bet gadās, ka žurnālisti, strādājot blakus vienā redakcijā un pat vienā telpā pie blakus galda un datora, daudz neapspriedušies bet, kā vēlāk izrādās, gluži kā viens otra domas nolasījuši, uzraksta rakstu par vienu un to pašu tēmu. Gadās, ka vienīgajā pašu žurnālistu viedokļu rakstā – redakcijas slejā – viens otru papildinām. Šoreiz manā redaktores...
Nezinu, cik un vai “sirdis dullnas”, bet kājas slapjas pavasara iestāšanās dara gan. Praksē pārbaudīts! Tāpat, atkāpjoties visus negludumus retušējošai sniega un ledus segai, diemžēl atkal ieraugāmi kļūst visi tie nesmukumi, kas pilsētas ielās, pagalmos un parkos bija novērojami arī pirms ziemas iestāšanās. Tas, ka asfalts un ceļa segums mēdz aiztecēt kopā ar kūstošā sniega...
Vakar daudzas tirdzniecības vietas pilsētā bija pilnas ziedu – krāšņu tulpju, narcišu, rožu un citu puķu, kas katra gaidīja savu saņēmēju. “Būtu tik vien to vīriešu,” ar nedaudz skumju pieskaņu balsī noteica kāda kundze garāmejot. Tomēr, redzot, cik aktīvi (un par spīti negaidītajam putenim) vīriešu kārtas pārstāvji jau no paša agra rīta apstāja puķu tirgotavas,...
Saka, ka jau šajās dienās ziema atkāpsies, klāt pavasaris, un cik tad nu ilgi, līdz klāt būs arī dažādiem skaistiem notikumiem bagātā Latvijas simtgades vasara. Folkloras festivāls «Baltica 2018» daudziem liks atcerēties 1989. gada otro «Baltica» festivālu Baltijas valstīs, bet pirmo Rīgā un dziesmu «Daugav’s abas malas», kas ievadīja tik cerīgos Atmodas laikus. Bet šoreiz folkloras festivāls...
Dabā valda intelekta nesamaitāts skaistums (tā savas varones izcilo daiļumu romānā «100 vientulības gadu» raksturojis kolumbiešu rakstnieks Gabriels Garsija Markess). Viss apsnidzis – balts un nevainīgs. Spelgonī tipinu uz mājām, cenšoties izvairīties no koķetīgā sala, kas mēģina iekniebt vaigā un stilbos, un izmānīt no sevis kādu viedu atziņu, kas noderētu redakcijas slejai. Bet galvā – Toričelli tukšums, ko...
Par lasītājiem un rakstītājiem man ir atsevišķas melnbaltas atz(m)iņas… Vispirms – par lasītājiem… Kāds gandrīz regulāri iztukšo manu pastkastīti – šogad tas parasti notiek piektdienās, kad «Neatkarīgajās Tukuma Ziņās» ir jaunā TV programma… Varbūt, tam tā jābūt: kādam nav tik daudz naudas, lai nopirktu avīzīti ar programmu, man, savukārt, ir visai maz brīva laika, lai bezmērķīgi blenztu...
Aizvadītās nedēļas laikā daudz nācies interesēties un arī uzzināt par mūsu kaimiņu vēsturi, ikdienu un īpašajām lietām. Kad izlēmām veidot rakstus, kas veltīti Lietuvas un Igaunijas 100. dzimšanas dienai, nolēmām, ka vispirms centīsimies noskaidrot, ar ko tad šīs tautas lepojas. Šī izpēte un salīdzinājums ir devis interesantus, manuprāt, pārdomu vērtus rezultātus. Piemēram, lietuvieši ļoti lepojas...
Nedēļas ieskaņas skaļākais jautājums – kas būs ar «Latvijas Bankas» vadītāju Ilmāru Rimšēviču? Nu ne tik daudz ar viņu personīgi (ne pirmais, ne pēdējais, kurš izbaudījis “rūtaino saulīti“), cik ar Latvijas finanšu sistēmu kopumā, īpaši, ja ņem vērā, ka valdība šajā gadā ir izdiņģējusi iespēju padzīvot uz bišķītiņās lielāka parādiņa, nekā jau sastrādāts iepriekš? Tas...
Vēl tikai mazlietiņ jāpaciešas, un… diennakts gaišais laiks būs kļuvis jau par trim stundām garāks! Rīta saulei parādoties logā, arī mūsu sejas kļūst gaišākas: bez ierastās nīdēšanas un/vai šausmināšanās spējam pieņemt pat tos mīnus 25 grādu apsolījumus, ko sinoptiķi sāk piesaukt, runājot par gada saulaināko mēnesi Latvijā – par martu. Ak, lai nu būtu! Gan jau pieveiksim...
Kādreiz bija populārs raidījums, kura nosaukums, tulkojot no krievu valodas, skan apmēram tā – «Acīmredzamais, neticamais». Šķiet, pēdējā laikā ne viens vien notikums Latvijā tam atbilstu. Ja vēl kaut kā var saprast oligarhu savtīgo rīcību, vēlmi iegūt aizvien vairāk un vairāk… Sak, nu ko padarīsi, ir tādi oligarhi, un sabiedrībai tādi aizvien būs jāpieskata... Tad,...
54% Latvijas iedzīvotāju plāno budžetu mēneša ietvaros, 27% – gadam, 12% dzīvo no dienas dienā, bet 7% to plāno 5 līdz 7 gadiem. Pie šādas atziņas nonākuši Patērētāju tiesību aizsardzības centra un Latvijas Universitātes pētnieki, analizējot tā saukto finanšu pratību jeb iedzīvotāju spēju apieties ar naudu. Secinājums – Latvijā patēriņa un dzīves kvalitātes prasības pārsniedz...
Rāma un nepieradināma plūst valodas upe… Tā gribas apstādināt laiku, aizdambēt pa kādai pietekai un iekāpt vienā un tajā pašā straumē vairākas reizes, bet ūdeņi, kas skalojās tais laikos, kad “kopīgi rakām kopēju bedri”, jau ir aiztecējuši. Nu valodnieki ir piekusuši skaidrot sev un citiem, kādas ir smalkās atšķirības starp “kopējs” un “kopīgs”, “dabisks” un...
Dažādu iemeslu dēļ pēdējā laikā salīdzinoši bieži esamu sajutusies gan pārsteigta, gan izbrīnīta. No vienas puses jau laikam jāpriecājās, jo – kā reiz teica mūsu toreizējais Raiņa skolas direktors Gunārs Cakuls – spēja brīnīties (un arī sarkt) liecinot par nesamaitātu un godprātīgu dvēseli. Taču diezin, vai pusaudžiem raksturīgais ideālisms, kas iet roku rkā ar naivumu,...
Kādā jaukā dienā ļoti jaukā kompānijā (pusdienu pārtraukumā Audēju darbnīcā Tukumā) pavisam nejauši un neviļus iesākās sarunas… par sarunām. Kundze, kuras gadus šoreiz neskaitīsim, taču noteikti pieminēsim viņas bagātīgo dzīves pieredzi, ierunājās pirmā: ”Manā bērnībā – tas bija kara un pēckara laiks – mitinājāmies deviņi cilvēki vienā istabiņā! Un nebija mums ne par šauru, ne strīdēties vajadzēja,...
Atzīstos grēkā – reizēm apsmaidu cilvēkus, kas, šķiet, ar fanātisku apņēmību savu ikdienu no dažādiem rakursiem mēģina par varītēm ietūcīt sociālajos tīklos. Ko es ēdu, ko es dzēru, kur pabiju, ar ko un cik ilgi jau esmu “attiecībās”, kad atkal būšu “brīva”?! Nē, nu tas, protams, nedaudz liekulīgi un, iespējams, pat lepnīgi (tas, kā zināms,...
