Lai, iespējams, kādam arī jau vairs negribētos, vēlēšanas joprojām un vēl aizvien ir galvenais sarunu temats gan medijos, gan, kā jau tas ierasts kārtīgā pilsoniskā sabiedrībā, – arī darba vietās un ģimeniski saviesīgu pasākumu vietās. Neslēpšu, šī laikraksta pielikuma tapināšana vēl arī nakts melnumā nevairoja uzticēšanos ne partiju solījumiem, ne dažādajiem reitingiem un vismazāk jau – lepnajiem politiķu pašslavinājumiem. Bet, gatavojoties sestdien paredzētajām priekšvēlēšanu debatēm un atkal iedziļinoties aizvadīto četru gadu būtiskākajās valsts problēmās, gluži kā sitiens pa pieri nāca atskārsme – bet, paklau, neviena no solītajām un nu jau arī pamatīgi izlielītajām reformām nemaz nav notikusi!

Un ja arī kas kosmētiski vai nosaukuma ziņā mainīts, tad – kā vārdā un kam par labu? Nu tikai daži piemēri, no ierindas lietotāja un vienlaikus arī neliela  uzņēmēja viedokļa raugoties. Nodokļu reforma. Nelielam uzņēmumam, kas nešķērdējas ar naudu pa labi un kreisi un gadu beidz ar ļoti nelielu plusu realitātē, izmaiņas mudina būt nesaimnieciskam, jo, redz, grāmatvediskie plusi ir lielāki un, lai, nodokļus maksājot, nepazaudētu arī reāli peļņā neredzamu naudu, ir jātērējas, pērkot varbūt pavisam nevajadzīgas lietas. Runā, ka aizvien grūtāk ir piesaistīt darbaspēku, tāpēc lieti noderētu darbaspēka nodokļu atvieglojumi. Vai tie būtu tie atvieglojumi, ar kuriem tagad līdz sirdsklauvēm ir novesti grāmatveži, jo nu nodokļu atvieglojumi katram darbiniekam, tāpat kā individuāls ienākumu nodoklis vairs nav kaut kā aritmētiski un prognozējami izrēķināms, to mums katram pēc kaut kādiem, ne vienmēr izprotamiem parametriem individuāli nosaka Valsts ieņēmumu dienests. Vai ir realizējies taisnīgākas ienākumu sadales princips, vai ir ievērota solidaritāte, kas, kā tik cerēts, mazinās plaisu starp dažādiem sabiedrības slāņiem? Man gan to nav izdevies novērot.

Skolu reforma? Sešgadnieki uz skolu? Nu, un ko tas būtisku mainīs nesakārtotā sistēmā un pedagogu trūkuma apstākļos? Labi vien ir, ka atcēla. Mācības tikai latviešu valodā? Pirmajā mirklī es kā ilggadēja nacionāļu (agrāk, tagad nē) vēlētāja tā kā biju par, bet… Izrādās, ne jau bērnos vai principos problēma, nelaime tā, ka nav skolotāju, kas, teiksim, fiziku vai ķīmiju pasniegtu saprotamā  latviešu valodā. Un vai tas ir prāta darbs brīdī, kad mums nav nekāda plāna, kur un kā piesaistīt papildu skolotājus skolās ar latviešu mācību valodu, mēs no trases noņemam tos, kas tik labi latviski nerunā? Nu sakiet, kurš būs zaudētājs, ja Ušakovs Rīgas skolās iedos piemaksas, bet mēs te, provincē, vairs pat «Iespējamās misijas» skolotāju nespēsim algot?! Nu, kas tad paliek. Algas? Jā, būšot pielikums, bet tikai tad, ja būs rezultāts. (?!) Nezinu gan, kā tas būs panākams, jo ikvienā apmācību sistēmā tomēr tiek runāts vismaz par divām procesā iesaistītajām pusēm – par skolotāju un to, kas mācās. Un viens bez otra atbalsta nekādus panākums gūt nevar. Tas nav izdomājums. Tā ir aksioma! Tāpēc pat nevar saprast, kāpēc skolotāji ar šo paziņojumu ir samierinājušies, vai tiešām jau tā ir ar visām iedomātajām ”reformācijām” nokausēti, ka vairs mute kliegt neveras? Vai arī sapriecājušies, ka, izrādās, arī ”kompetencēs balstītā izglītības satura” ieviešana ir attālinājies vēl par vienu gadu… Nu, mēs jau zinām, kā tas ir – no acīm prom, no prāta laukā…

Nu tad vēl atliek slavenā veselības aprūpe. Protams, vēl jau visiem ieviesējiem pārvaicāsim, bet šī brīža secinājums ir iznīcinošs – nekādas reformas nav un nav bijis, jo vienīgais, kas it kā labi ir izdarīts (mazliet pielikts pie algas, īsākas rindas pie speciālistiem), ir izdarīts par naudu, kas vienkārši atkal nepamatoti (jo sistēma joprojām ir caura kā siets) pasmelta budžetā. Pakalpojumi novadā, tāpat kā slimnīcas kļuvušas vājākas, ātrās palīdzības brigādes noņemtas, īsākas vai garākas rindas pie speciālistiem ir joprojām. Joprojām, kā jau līdz šim, lielākie ieguvēji no sistēmas ir zāļu ražotāji un privātās medicīnas iestādes – tām joprojām ir valsts apmaksātas pakalpojumu kvotas, tur par daudz augstāku algu strādā tie paši ārsti, kas par kabatas naudai vērtu samaksu piestrādā arī valsts klīnikās. Zaļais koridors? Jā, ir, pie onkologa tiksiet. Pie savlaicīgas operācijas un adekvātas ārstēšanas? Kā paveiksies…

Tādas lūk, pārdomas, bet esmu gatava viedokli mainīt, ja kāds ir gatavs godīgi pārliecināt.