Tas bija kāds 2008. vai 2009. gads, kad novada dome sāka domāt un diskutēt par to, ka arī Tukumā vajadzīga koģenerācijas stacija, kā toreiz pamatoja, ”lai varētu izbeigt apkuri ar dārgo mazutu un iegūtu lētāku maksu par siltumu”. Tiesa, pati to būvēt pašvaldība negrasījās, tā bija gatava ļauties uzņēmēju aktivitātei, kas galu galā noveda pie tā, ka Tukuma vārds parādījās ne tai labākajā gaismā visas Latvijas mērogā. Lielajā vēlmē sarūpēt tukumniekiem zemāku siltuma tarifu, kas pats pat sevi bija ļoti apsveicami, pašvaldība atklāta un godīga iepirkuma vietā 2009. gadā izvēlējās riska un tiesāšanos pilnu ceļu, ko tai pavēra tolaik noslēgtie nodomu protokoli. Ar «Latvenergo» noslēgto vienošanos lika pārtraukt Iepirkumu uzraudzības birojs, norādot uz procedūras aplamībām. Tagad, atskatoties dokumentos, jāsecina – iespējams, labi, ka tā, jo sākotnējā vienošanās ar tā brīža elektrības monopolistu paredzēja Tukumam atteikties no katlu mājas rekonstrukcijas un visu siltumu saņemt no koģenerācijas. Nākamās problēmas bija ar vēl vienu nodoma protokola parakstītāju – SIA «Adapters», kas draudēja no domes piedzīt 42 miljonu, tolaik vēl latu zaudējumu. Tiesvedībā gan šī prasība netika apmierināta. Turklāt interesanti, ka dome jau senāk aizsākusi niķi, ko turpmākajos gados pārvērtusi par tradīciju, – nozīmīgus lēmumus pieņemt aizejošā deputātu sasaukuma pēdējā sēdē…

Kad šīs spēles beidzās, bija klāt 2012. gads, un dome nolēma organizēt jaunu iepirkumu siltumenerģijas piegādei «Tukuma siltumam». Joprojām labā atmiņā tā komitejas sēde, kurā deputātiem bija jāpieņem lēmums jautājumu virzīt tālāk, bet nebija neviena, kas spētu loģiski šo jautājumi izskaidrot. Tas nenoliedzami norādīja uz to, ka īstais lēmums, līdzīgi kā daudzās citās reizēs, jau ir pieņemts kaut kur citur – partiju sapulcēs vai domubiedru grupās… Toreiz līgumu ar iepirkuma uzvarētāju SIA «Tukums DH» noslēdza, lai arī no «Tukuma siltuma» iepriekšējās vadības domes sēdē izskanēja, ka viss notiek ar roku izlaušanas metodi – tas tēlaini runājot… Nebija ne darba grupu, ne pētījumu, ne analīzes, vismaz deputātiem tas netika celts priekšā, lai skaidrotu, kā reāli šī divu uzņēmumu sadarbība vispār notiks. Bet, kā tagad kļuvis zināms, uzņēmums piecu gadu laikā saviem spēkiem centies ar koģeneratoru sastrādāties, lai izvairītos no avārijām…

Tomēr ar to koģenerācijas ēra novadā nebeidzās. 2012. gadā dome pēc uzņēmēja «Golden eagle» ierosinājuma iznomāja zemi novada pagastos blakus katlu mājām koģenerācijas staciju ierīkošanai. Pagāja trīs gadi, un dome lēma par siltuma iepirkšanu no komersanta, tiesa, nu vairs ne par 25 eiro, kā Tukumā sākotnēji, bet jau par 40 eiro par megavatstundu. Tas noteikti bija ļoti izdevīgi, uzņēmējam, protams, jo, kā vēlāk pārliecinājās pagastļaudis, uzņēmējs, tobrīd jau SIA «Tukums Ren» bija gatavs visādi māžoties, lai pierādītu, ka spēj ne tikai saražot elektrību, bet arī siltumu, lai par katru centu dabūtu zelta vērto OIK maksājumu. Tādi, lūk, stāsti. Būtu interesanti reiz uzzināt, kā vārdā?