Pērnā gada nogalē, nu tā – ap Ziemassvētkiem, norisinājās ikgadējā labdarības akcija, kuras laikā radio dīdžeji uz vairākām dienām iesprostojas stikla studijā un ikviens, iemaksājot vismaz piecus eiro, var pasūtīt sev tīkamu melodiju, vienlaikus veicot ziedojumu. Mērķis katru gadu savs, un šoreiz naudiņa tika vākta «ziedot.lv» projektam «Plecs», kas dažādos veidos palīdz cilvēkiem, pirmkārt, apzināties, ko nozīmē adopcija vai kļūšana par audžuģimeni, viesģimeni, aizbildi, otrkārt, pieņemt vienu vai otru lēmumu. Virsuzdevums, lai pēc iespējas drīzāk tie 1200 bērniņi, kas spiesti savas dienas vadīt kādā no institūcijām, nokļūtu pie savam jaunajām ģimenēm.
Interesanti, ka Labklājības ministrijai vēl 2013. gadā bija plāns, ka bērnunami tiks likvidēti tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā. Termiņš ir pagājis, un bērnu nami vēl arvien stāv, kā stāvējuši, kaut ir dažādu institūciju un organizāciju atzinumi, ka šī aprūpes forma jebkurā gadījumā ir bērniem traumējoša…
Ko pašas institūcijas? Kaut salīdzinājums ne līdz galam korekts, retorika ir līdzīgā, kā reizēm dzird runājam par mini lauku skoliņām – lielākoties žēlabas ir par pašu institūciju kā tādu, darba vietām, telpām. Savukārt bērnu intereses, kam taču šajā gadījumā būtu jābūt vissvarīgākajām, šķiet, tādas kā otršķirīgas. Tā fundamentālā atšķirība ar lauku skolām gan ir tajā, ka bērniem un viņu vecākiem ir vismaz kaut kāda izvēle un iespēja situāciju ietekmēt. Savukārt bērnunamos dzīvojošiem atliek vien nogaidīt, kā lēni lēnītiņām mainās politika, tiek veidotas un atbalstītas alternatīvas aprūpes formas. Un šobrīd jau risinājuma vēl nav, lai pilnībā aizvērtu visu bērnunamu durvis. Nav jau tā, ka kāds plēstos par iespēju tikt pie audžubērniem, īpaši tiem, kurus liktenis apdalījis ne tikai saprātīgu vecāku ziņā, bet arī ar labu veselību.
Tomēr, atgriežoties pie ievadā minētās akcijas, sākotnēji pat nespēju noformulēt, kas tajā visā mani mulsina. Akcijas forma? Nē, nu katrs dara, kā grib, un, ja skaitļi liecina, ka tupēšana studijā nedēļas garumā tiešām strādā, neredzu pamatotu iemeslu, kādēļ kas būtu jāmaina. Mērķis? Arī nebūtu pamata šaubām, jo atšķirībā no virknes citu jokainu organizāciju, «ziedot.lv» šķiet uzticami un gan jau zina labāk, ko un kā darīt, lai, piemēram, nedublētos ar valsts apmaksātām programmām. Un tikai tad, kad pirms pāris nedēļām portālā uzdūros uz kāda pētījuma aprakstu, beidzot viss saslēdzās. Tas bija kopsavilkums pētījumam, ko sešas studentes vairāk nekā gadu bija veikušas misijas «Pakāpieni» Bēbīšu mājā tepat, Tukumā (par projekta mērķiem pirms kāda laika vēstījām arī mūsu laikrakstā). Izrādās, ka citas alternatīvas, kur uz laiku patverties nepilngadīgām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, izņemot privāti organizētu misiju «Pakāpieni», Latvijā nemaz īsti nav. Un jauno pētnieču secinājums bija: nav pareizi, ka šādas palīdzības formas nepiedāvā valsts, bet nelaimē nonākušām grūtniecēm, māmiņām un viņu mazuļiem jāpaļaujas vien uz nevalstisko organizāciju celtspēju šādu sociāli smagu problēmu risināšanā.
“Katram bērnam vajag ģimeni!” – tāds bija akcijas sauklis, kur gan man prasās precizējums, ka šajā gadījumā runa ir par tiem cilvēkiem, kas, ļoti iespējams, tikai uz laiku kādam bērniņam aizstās vecākus (ja nepieņems lēmumu – adoptēt). Bet vai nešķiet, ka ir jāmēģina pakāpties vēl solīti tālāk (vai varbūt – atpakaļ?), vairāk un dažādos veidos atbalstot tās ģimenes, kur bērniem vēl būtu iespēja dzīvot kopā ar saviem vecākiem? Citādi reizēm šķiet, ka ir gana daudz gadījumu, kad tiek izvēlēts visvieglākais (un kādam sistēmā strādājošajam noteikti – arī izdevīgākais) ceļš – bērni izņemti no ģimenēm, salikti iestādēs un krīžu centros, bet vecāki, kas nereti paši nākuši no destruktīvas vides, – sodīti. Ar viņiem strādāt taču grūtāk un, pieņemu, finansiāli neizdevīgāk…