Mums nereti nākas sastapties ar negācijām, viltīgiem, slinkiem, koruptīviem un vēl visādi citādi negatīvi tendētiem valsts ierēdņiem, amatpersonām, kuru dēļ piedzīvojam dažādas nepatīkamas lietas. Un tad nu vainojam valsti, ierēdņus, politiķus un visus, ko vien var vainot, tikai paši sevi ne. Neuzdodam jautājumu, ko es, tieši es esmu darījis, lai tā nebūtu. Man bija visai dīvaini lasīt, ka ielu aptaujā lielāka daļa aptaujāto atbild: politika viņus neinteresē, ka gan jau kaut kas tur notiek, kaut ko ievēlēs, ka pajautās mātei vai vecmāmiņai, par ko balsot, ka ar politiku noņemties nav laika, jo jāstrādā…  Jāteic, ka tad jau arī nav brīnums, ka izmanīgi ļautiņi nonāk amatos un dzīvi groza nevis Latvijas valsts, nevis mūsu visu, bet gan savās personīgajās interesēs.

Ļoti aizņemts cilvēks ir arī jurists, politologs un Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits. Viņš saka: lai izvēlētos savu sarakstu, ir rūpīgi izpētījis katra kandidāta biogrāfiju. Vai tiešām mums ir mazāk laika nekā Levita kungam? Cik sava laika esam veltījuši savai un Latvijas nākotnei, pētot vēlēšanu sarakstus, partiju programmas, lai spētu objektīvi izvērtēt notiekošo? Un ko pētīt un domāt patiešām ir daudz. Protams, nevaram akli noticēt partiju reklāmām, kurās visi tik labi un pūkaini un daudzsološi. Bet nu jau mums ir gana liela pieredze, lai paskatītos un pavērtētu paveikto. Un ne jau tikai to, ar ko kandidāti paši lepojas, kā, piemēram, remontu Zemgales kultūras pilī, bet gan arī ar neveiksmēm, piemēram, sagrūšanai nodoto arhitektūras pieminekli – Zentenes muižas ēku.

Pastkastītē biezā slānī saņemam dažādus aģitācijas materiālus. Nu kaut vai kartiņu, ar deputāta Aināra Svikļa foto, kurā viņš 13. sarakstā  aicina krustiņu pievilkt tieši pie viņa uzvārda. Gribot negribot rodas jautājums, kāpēc tieši pie viņa uzvārda? Vai viņš no saraksta tas gudrākais, labākais?  Man visnotaļ simpātiska ir Jaunā konservatīvā partija. Tās biedri jau ir sevi pierādījuši agrākos darbos un amatos. Arī ideja par ierēdņu skaita samazināšanu šķiet visnotaļ  pozitīva, bet, kad izlasīju, ka partijas plānos nav Zemkopības ministrijas, tas mani samulsināja. Neesmu Zemnieku Savienības fane un zinu, ka ministrijā un pakļautajās iestādēs strādā ne viens vien šīs partijas biedrs, bet atteikties no ministrijas, kas tik nozīmīga valsts tautsaimniecībai – tas šķiet mulsinoši.

Nu redziet, cik tā izvēle tomēr ir grūta!  Bet ir partijas, par kurām skaidri zinu, ka nebalsošu. Valstī aizvien nopietnāk jāpievēršas valsts aizsardzības jautājumiem, jo kaimiņš austrumos ir neprognozējams. Tāpēc ar Latvijas Krievu Savienību un Saskaņu man nebūs pa ceļam. Man nederēs man arī jaunlaiku zīgeristi-populisti. Tomēr vēl nedaudz laika atlicis un vēl ir iespējams ar sarakstiem, programmām iepazīties pamatīgāk. Ir brīvas valsts 100. jubilejas gads, tomēr šī brīvība ir trausla, sargājama. Tāpēc mūsu pienākums ir nevis sūkstīties par valsti, bet gan izpildīt savu pilsoņa pienākumu – doties vēlēt.