Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) parūpējusies, lai valdība pildītu pašas pieņemtos lēmumus, un panākusi skolotāju minimālās algas paaugstināšanu atbilstoši iepriekš izstrādātajam grafikam. Spriežot pēc tā, ka LIZDA pieprasījusi pildīt šo Izglītības likumā noteikto pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku, valdības pārstāvji mēģinājuši par to piemirst un no sava pienākuma izlocīties, bet…

“Sajūt, sajūt, mana nāss – kaut kur smaržo ananass”, kā reiz teica Jāņa Sudrabkalna varonis. Un šis ananass varētu būt kārotā četrgade jaunajā Saeimā. Valsts prezidents gan norādījis, ka skolotāju iepriecināšanai neesot nekādas saistības ar priekšvēlēšanu laiku. Ticu, ticu – no visas sirds, vienkārši ir iestājusies tāda mēness fāze, kad deputāti ir vieglāk pierunājami un sirdī jūtas kā Ziemassvētku vecīši.

Nauda skolotāju algu pieaugumam gan vēl ir jāsameklē, jo, kā atgādinājis izglītības  ministrs Kārlis Šadurskis, Izglītības ministrijai neesot pagrabā naudas lādes un tās apcirkņos varot atrast vien pusi no nepieciešamajiem miljoniem. Bet, kā saka, kas meklē, tas arī atrod. Ne jau par pliku paldies vien skolotāji saņems naudu – finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola norādījusi, ka būšot jāsola nodrošināt izglītības kvalitāti.  Kā tad šādā situācijā var nesolīt?! It īpaši ērti būtu tad, ja izglītības kvalitāte tiktu mērīta ar īsākiem vai garākiem  stabiņiem grafikos, kā it bieži ierasts.

Runā, ka skolotāja ieradumu pamācīt nevarot tik viegli atmest. Arī tagad tas sēž man klēpī un, valdības finansiāli iedvesmots, aicina izpausties – norādīt uz vārdiņa ”kā” interesanto lietojumu. Klausoties radioraidījumu par Maiklu Džeksonu, uzzināju, ka viņš ir dzimis “kā astotais bērns”. Kādas pazīmes liecina, ka dzimst astotais, nevis, piemēram, trešais vai vienpadsmitais bērns? Vai viņš kā īpaši pagriežas, lai sveiktu šo pasauli, varbūt piedzimstot biežāk mirkšķina? Vai nevar gadīties tā, ka pirmdzimtais piedzimst kā astotais – tieši tādā pat veidā? Tā kā sīkāk neko neuzzināju par šo tēmu, tad nospriedu, ka raidījuma autori gribējuši vienkārši pateikt, ka Maikls Džeksons bijis astotais bērns ģimenē. Bet tas noteikti neskan tik eleganti un noslēpumaini kā iepriekšminētais variants. Savukārt raidījumā “Monopols” tā vadītājs izteicās, ka intervējamā persona strādājusi “kā vēstures skolotāja”, tas ir, centusies atdarināt kādu priekšstatu par to, kā būtu jāstrādā vēstures skolotājam vai, iespējams, mācījusi mājturību, no vēstures skolotājiem aizņemoties mācību metodes? Viss jau, protams, ir daudz vienkāršāk – šīs konstrukcijas aizgūtas no krievu valodas un sarunvalodā labi saprotamas. Bet nez vai ar tām vajadzētu piebārstīt publisko telpu. Viens otrs tautietis ir sašutis, kad uzzina, ka vienā no koncepcijām baltu un slāvu valodas indoeiropiešu valodu kokā uztupinātas uz viena zara, jo vēlas būt arī valodnieciski pilnīgi neatkarīgs, bet nepamana, kā latviešu valoda ir piesārņota ar citas valodas konstrukcijām un necenzētiem izteicieniem.

Kāda morāle?  Kā jau septembra sākumam piedienas – mūžu dzīvo, mūžu mācies!