Redakcijas sleja

Rīt - visu Mīlētāju diena. Turklāt, kā ziņo vēsturiskas atsauces, īpaši tā veltīta mīlētājiem, kurus vieno svētās laulības saites. Vai vismaz tiem, kas pēc tām tiecas, nevis atrunājas ar noraidošu: "Vispirms pamēģināsim, varbūt nekas nesanāk..."

Neesmu ne pensionāre, ne tiesnese, un manā bankas kontā nu tiešām neglabājas nekādi uzkrātie miljoni, tādēļ pārāk nopietni nesatraucos, kad pērn valdība pieņēma lēmumu visu ko apgriezt un vēl papildus ar nodokļiem aplikt. Nu, jā - šis tas kļuva dārgāks, aldziņu arī sakasīt grūtāk (jo nodoklis lielāks)...

Domāju - reti kurš šogad apgalvos, ka ziema nav gana balta un gana skaista. Otrdienas rītā pēc puteņa ar skaudību noraugos uz «Šlokenbekas» laukumiem, kas jau pēc septiņiem atbrīvoti no sniega.

Lai cik daudz nebūtu runu par dažādām negācijām pašu mājās un pasaulē, ir vērts padomāt, cik daudz no tā, kas mūs satrauc, tā arī paliek runu līmenī...

Par dažāda mēroga izšķērdēšanām, pusnelikumībām vai pat klajām ar likumu nesavienojamām izdarībām valsts un pašvaldības iestādēs var kaut kur izlasīt vai sadzirdēt teju katru nedēļu.

Kas labāks - gudrs nelietis (zaglis, izšķērdētājs, liekulis...) vai godīgs (labsirdīgs, iejūtīgs, izpalīdzīgs) muļķis (diletants, materiāli trūcīgs, kuplas ģimenes galva...)? Šķiet, redakcijas slejās šī jautājuma visdažādākās variācijas izvirzītas vairākkārt, un, spriežot pēc aktīvās lasītāju reakcijas, ne nieka no savas aktualitātes nav zaudējušas joprojām. Skaidrs, ka, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, šādas diskusijas kļūs jo nozīmīgākas... Jo -...

Darbs un... nedarbs. Darīt un... nedarīt... Apbrīnojami, cik daudz ir vārdu ar vienu sakni, un cik daudz jēdzienu tie sevī ietver! Šī atziņa man nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, kā āmura belziens pa galvu, kad, pienākumu pildot, reiz iegriezos kādās mājās. Kad durvis pēc zvana atvērās un saimnieks pakāpās sāņus, mani ielaizdams, droši...

Ik pa laikam dažādu masu mēdiju rakstu galos un raidījumos tiek meklētas atbildes uz dižķibeles laikā tik interesanto jautājumu - kāda nu būs Latvijas tuvākā un tālākā nākotne, ja tā neizbēgami iepinusies daudzmiljonu parādsaistībās? Un - vai vispār šos parādus vajadzēja uzņemties?

Lai arī vēlēšanas, šķiet, vēl aiz kalniem, šonedēļ pulciņš mediju pārstāvju diskutēja par godīgumu, domājot par gaidāmo Saeimas ievēlēšanu.

Šķiet, problēmas ar veselību aizvien vairāk mūs piespiedīs pievērst uzmanību tam, ko ikdienā lietojam pārtikā. Protams, nevaļīgais un steidzīgais laikmets mūs dažkārt sagriež kā vāveri ritenī un liedz kārtīgas ēdienreizes. Un tikpat viegli pakļauj vilinājumam, piedāvājot plaši reklamētu produktu klāstu - dažādas šokolādes, smalkmaizītes un citu, tā saukto, neveselīgo pārtiku.

Tik pasakaini sarmots rīts, ka uz brīdi piemirstas bargais rēķins par siltumu dzīvoklī...Tik smaidīgs pretimnācējs, ka domās jau esmu piedevusi steidzīgajam šoferītim, kurš tikko nepalaida mani pāri gājēju pārejai...Tik iejūtīga veikala pārdevēja, ka ātri vien pagaist sarūgtinājums, ko piedzīvoju uzlaikošanas kabīnē, konstatējot, ka esmu bijusi "pārāk slaidās domās" par sevi...

1. janvāris šogad īpašs. Un ne tikai labā nozīmē - dažādos valdības lēmumos šī diena iezīmēta kā daudzu likumu, noteikumu, grozījumu spēkā stāšanās laiks un tādējādi arī pārmaiņu sākums. Pāris nedēļu laikā pieņemtas teju 300 izmaiņas dažādos likumos un noteikumos. Spēkā stājas "kaudze" jaunu nodokļu. Kūp galvas grāmatvežiem un dažādu valsts dienestu darbiniekiem - kā to visu jauno pašiem saprast? Kā citiem izskaidrot?!

Jauno gadu daudzviet sagaidām ar visai neviennozīmīgām sajūtām. Ir bažas par to, kādi vēl puteņi Latvijā cilvēkiem būs jāpārcieš, kā spēsim izdzīvot. Vai spēsim samaksāt par mājokli, siltumu, izglītību, vai spēsim maksāt jaunos nodokļus, jo arī līdz šim lielākā sabiedrības daļa nekādas ekstras neatļāvās, tā vien tikai spēja maksāt ikdienišķos rēķinus. Pamanīju arī to, ka šogad lielākoties vispopulārākais, ko ļaudis viens otram vēlēja Jaunajā gadā, bija labas veselības vēlējums. Turklāt šis vēlējums nereti sekoja ar piebildi - ja kas nopietns atgadās, tad.....

Ziemassvētki - apbrīnojami, taču šis vārds nenolietojas un nekļūst banāls.

Lai ar cik nebūtu nepatīkami, bet jāpiekrīt tiem profesionālajiem kritiķiem, kas uzsver - īstai demokrātiskai sabiedrībai atbilstošas žurnālistikas mūsu valstī trūkst. Varbūt nezināšanas dēļ (varbūt - atkarības īsās pavadiņas, Žurnālistu savienības nevarības vai sliktās izglītības dēļ), bet sekojam mēs visiem politiķu izmestajiem plikajiem reklāmas āķiem kā peles kārtīgi smakojošam sieram. Zinām jau, ka nav smuki, pat tā kā zem goda rakstīt politiķu rosinātus rakstus.

Ceturtdien Saeimas deputāti nosprieda, ka savas algas un piemaksas nesamazinās. Tas nozīmē, ka, tāpat kā iepriekš, deputāts pirms nodokļu nomaksas saņems Ls 986.

Kā daždien šajos pātaros būs maz no skaistā - nedēļas nogale, kā reiz, ir tas laiks, kad televīzijā vismaz ziņas palūkot, ciemos aizdoties vai kazi, māju piekārtot. Paguvu visu - ar dažu nedēļu kavēšanos atnesu mājās kārkla stibu - ja nederēs Adventes vainagam, varēs bērnu iepērt. Slīpmašīnu, kas mēnesi bija gulējusi vienā istabas kaktā, beidzot ieliku tās iepakojuma kastē, kas mēnesi bija čurnējusi otrā istabas kaktā. Iemetu skapī kaut kam pa virsu (nepaskatījos) - ja kādam tas izklausās pēc slinkuma, nē - tas ir ziemas miers. Vai vismaz tuvošanās ziemas mieram un, protams, televizoram.

Vakar Tukuma kultūras namā tika sumināta Latvijas bibliotēkās visvairāk lasītākā grāmata. Šoreiz šis gods pienākas fantāzijas un mīlestības bagātajam romānam «Krēsla» (Stefanija Meiere), kas savā varā paņēmis cilvēku tūkstošus ne tikai Latvijā vien. Taču ne par šo grāmatu šoreiz stāsts, bet par lasītprieku.

Lai būtu saprotamāk, par ko vēlos runāt, sākšu ar nelielu atkāpi...<br />Tas bija pērnruden (Šajā rudenī mežos sēņu gandrīz nemaz nebija...). Laba paziņa paņēma mani līdzi sēnēs. Kompānijas pēc, kā pati sacīja, jo vienam cilvēkam mežā patiešām nav īpaši omulīgi. Kad piesēņoju grozu, sameklēju kabatā plastikāta maisiņu. Kad bija pilns arī tas, ceļabiedre no automašīnas bagāžnieka izcēla plastmasas spainīšus - arī tie esot jāpielasa, jo ar tukšiem traukiem mājās braukt būtu grēks, viņa teica.

Pēdējā laikā biežāk nācies parunāties ar pagastu cilvēkiem un pavērot, kāds ir viņu noskaņojums šeit un tagad. Kā viņi jūtas, tik ilgi stumdītās un asi kritizētās reģionālās reformas rezultātā, kas iesākta un turpina īstenoties pašā ekonomiskās krīzes epicentrā?

Šķiet, Latvijai pāri brāzies īsts ārdīšanas viesulis, kas gan tiek saukts gudrā vārdā par reformu. Protams, varam atļauties tik, cik atļauj maciņš, taču joprojām nav pārliecības, ka visas šīs darbības veiktas pacienta, pasažiera, skolēna labā un neko savādāk nav bijis iespējams izdarīt. Slēgtas slimnīcas, ārstniecības iestādes.

Esmu rokas kā lūgšanā salicis un aizdomājies par mūžseno jautājumu - par to, kas mūs vieno un šķeļ.

Ak, ne jau par imunitāti pret "cūku&quot;, "parasto&quot;, &quot;kārtējo&quot; vai kādu citu gripu šoreiz būs runa. Šoreiz - par pārsteigumiem, ko dzīve mums visiem sagādā aizvien no jauna.