Pagājušā nedēļa katram Latvijas valdības piekoptās ekonomiskās politikas fanam bija teju tīra prieka pilna. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija atzina, ka esam gatavi pievienoties eirozonai, un pat ieteica, kā jau valdībā plānots, nākamgad mainīt valūtu. Otrkārt, uz pārrunām par pievienošanos savā pulciņā Latviju uzaicināja arī Ekonomiskās Sadarbības un attīstības organizācija, kas, kā izsakās...
Kur gan citur, ja ne Dziesmu svētku gājienā, tā īsti varam vērot un salīdzināt mūsu latviešu tautisko tērpu dažādību un bagātību? Savukārt Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē katram novadam, katrai pilsētai, apdzīvotai vietai ir savs tautiskais tērps. Piemēram, Dobeles Amatu mājā skatāmi sieviešu svārku raksti Zemgales apdzīvotajām vietām – Bērzei, Dobelei, Glūdai, Bikstiem, bet Penkulei...
Jā, jā, atslābstam! Visi, visi, visi! Gan tie, kas balotējās un tika (vai netika) ievēlēti; gan tie, kas uzmanīgi pētīja partiju programmas, gan tie, kas tām ”uzšķaudīja” un balsoja tikai par labi zināmiem, pazīstamiem cilvēkiem, – vēlēšanas jau ir notikušas! Tās jau ir pagātne – neatkarīgi no tā, vai rezultāts mūs apmierina vai ne. Šodien,...
Par ko gan citu – par vēlēšanu rezultātiem šodien jārunā. Prieks? Tik vien, ka kārtējais saspringta darba, kāds gaidu (un varbūt arī cerību) posms ir beidzies. Pārsteigumi? Nekādi. Vien kāds papildu sarūgtinājums: ka vēlētāji neaktīvi, ka Jūrmalā zemnieku Truksnim un Ventspilī lembergistiem procentu daudz, ka... Ka Rīga saskaņiešiem un Ušakovam palikusi? Nu, kāds tur pārsteigums?...
Kaut pašvaldību vēlēšanas rokas stiepiena jeb vienas diennakts attālumā, tādu sulīgi asiņainu priekšvēlēšanu cīņu (izņemot, protams, Kandavu), kā citgad, mūsu pusē šķiet, nav bijis. Un pat politiskie apskatnieki tā rezingnēti ūsās smīn un paredz, ka nekādu dižu, sensacionālu pārsteigumu nebūs un šī ir vien tāda iesildīšanās lielajām – nākamā gada Saeimas – vēlēšanām. Uzmanīgākie politiskā...
Kad pie bērnudārza «Karlsons» uzbūvēja guļošo policistu jeb slieksni, daudzi ar to nebija mierā – augsts, noteikumiem neatbilstošs, bet, galvenais, neredzams... Skaidrs, ka nost jaukt neviens to netaisījās, tāpēc ļaudis lūdza vismaz slieksni nokrāsot. Vispirms šo prasību domē noraidīja, tad uzzinājām – tāpat vien neviens neko nekrāsos, obligāti jāgaida firma, kas uzvarējusi konkursā... Pagāja solījumiem...
Joprojām ziņu portālus nepamet informācija par notikumu attīstības gaitu pēc šausminošās vardarbības Jaunjelgavas vidusskolā. Jāatzīst, ka dažkārt notiek patiešām prātam neaptveramas lietas. Daži teiks – tādi laiki, nedroša pasaule, jo gadījumu, kad skolā kāds šāvis un nogalinājis skolasbiedrus, pasaules ziņās netrūkst. Taču neliek mierā jautājums, kāpēc tā notiek? Audzinām taču savus bērnus, ne jau uz...
Kaut kā jau no 16. marta mani ierūsējušie dzirdes orgāni sākuši čīkstēt nacionālo jautājumu virzienā – nu, kas tie par cilvēciņiem, kas nevar mierā sadzīvot!?? Ceļojumā pa Zemgali satiku vienu tautieti, kas teicās iet pie Uzvaras monumenta ar, ja nemaldos, Bangladešas karogu – tas sarkans ar melnu, tikai sirpja vietā – zobrata puse. Kaut kā...
Par vēlēšanām viss skaidrs – tās notiks jau pavisam drīz – 1. jūnijā, un tajās ievēlēsim jaunu novada domi… Nu, labi – varbūt ne gluži jaunu, varbūt tikai ”matemātiski un kosmētiski” atjauninātu... Savukārt, runājot par vārdu ”vēlēšanās”, var gadīties, ka balsotāju un deputātu kandidātu vēlmes atšķiras. Var saprast ”vecos vēžus”: vieniem patiešām ir liela pieredzes...
Esošo un iespējamo klientu spīdzināšana. Citādi vismaz vakar Tukumā notiekošo nenosauksi. Karstumā, bezgaisā un kājās stāvot, cilvēkiem stundām bija jāgaida iespēja noslēgt jauno ”miskastes” izvešanas līgumu. Turklāt vairumam šīs mokas ar panākumiem nevainagojās, jo līgumu slēgšanai uzņēmums izveidojis īpašu grafiku – divas stundas dienā, turklāt – katrā dienā citas. Ja nevari grafikā (tas atrodams vienīgi...
Medijos parādījusies ziņa, ka daudzu tik iecienītais raidījums «100 g kultūras» pārcelts no 19.30 uz 23.15, jo, lūk, šis kultūras raidlaiks esot nepieciešams šovam «Lauku sēta». Kaut gan nereti starp kultūru un izklaidi tiek vilkta vienlīdzības zīme (sak, izklaide jau popkultūra vien ir), tomēr šoreiz par to pat nevar būt runas. Sevišķi vēl tad, ja...
Tā pavisam subjektīvi, es noteikti šobrīd jūtos labāk nekā 2009., 2010. gadā, kad teju katrs otrais mana vecuma līdzcilvēks pēkšņi zaudēja darbu un līdz ar to arī kredītā ņemtos īpašumus. Viss ātrā tempā gāja uz leju, izņemot cenas, un tā īsti nebija pārliecības, ka krīzes vilnis galu galā neparaus jūriņā arī pašu, iespējams, piespiežot kopā...
15. maijā – Ģimenes diena, un tad nu domāju, ko tādu ģimenisku ierūkt. Bet ierūkšu, lūk, par apgalvojumu, ka katram normālam vecim jābūt meitu ģēģerim. Pamatojumu lai katrs meklē sevī, tomēr dzirdēts, ka pēdējā ledus laikmetā, kad cilvēku sugai draudējusi iznīkšana un tēviņi pat iemanījušies ievilkt visu, ko var ievilkt, lai lauskis ar cirīti neatcērt,...
Ne jau skaisto acu dēļ. Ne neviltota smaida apburtas. Ne dzīvesprieka, sirds siltuma, gudrības vai labestības dēļ. (Tas viss nāks, radīsies, veidosies un izpaudīsies – ar laiku, pēc gadiem). Ikviena māte savu bērnu mīl tāpēc, ka tas ir viņas bērns! Tieši tā – dabiski un bez jebkādiem nosacījumiem. Ja nu kāds te ko vēlas iebilst,...
Otrdiena bija pavisam parasta darbdiena, kad – visdrīzāk, jau aizvadīto svētku jausmā – Brīvības laukums Tukumā bija pilns ļaužu. Taču katram tur bija sava darīšana – puikas iemēģināja strūklaku, kāds lasīja avīzi, kāda meitene sauļojās, bērni draiskojās bērnu laukumā un ielas kafejnīcā ļaudis dzēra kafiju. Ko vairāk pilnai laimei, ja katrs atradis savu vietu. Pieņemu,...
Kad pirmo reizi no kāda pagasta padomes priekšsēdētāja mutes nācās dzirdēt nievājoši izteiktu frāzi – apmēram šādu: “Tur puķītes, lūk, aug, tur nevar būvēt, tur putni dzīvo, tos, lūk, nevar traucēt, un tāpēc cilvēks un viņa vajadzības noliktas pēdējā vietā...” Toreiz nodomāju, ka šī amatpersona ir pavirši bioloģiju skolā mācījusies, ka maz lasījusi, ka tai...
Piedodiet, mīļie, es tik par to, kas degungalā, varu izteikties. Tātad: pa vakariem izkustinu taukus dārzā, un tur viss pamazām iegūst epilētu ganību jaukumu – i dzeguze vakar aizkūkoja bez santīma, toties ar šerberta gabalu – tātad austrumu saldumu kabatā! Diez, ko tas varētu nozīmēt?? Teju puse gada kaut kā novilkta, bet, re nu, –...
Jā, maija pirmā diena pēkšņi lika atcerēties Eduardu Veidenbaumu: ”No putekļiem ārā, no dūmiem Mūs ziedošais pavasar’s sauc…” …Un kāpēc gan ne?! Pavasaris acīm redzami kļūst ziedošs! Protams, vēl tā mazliet nedroši – no zemes sākot: ar vizbulītēm mežmalās un pirmajām kamenēm tajās; ar zilajiem sniegpulkstenīšiem zālājos – uzskatāmi rādot ikvienam, cik dabā lieliski saskaņojas...
29. aprīlī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis izteicis gatavību atkāpties no amata. Darbs sarežģītajā nozarē ir bijis tik smags, ka aizrautīgā reformatora sirds to vairs nevarot izturēt. Šīs slejas apjoma diktētā vietas trūkuma dēļ daudzpusīgs izvērtējums šoreiz izpaliks, atstājot vietu vien dažiem secinājumiem. Un pats būtiskākais – pārmaiņas Latvijas izglītības sistēmā tiešām ir nepieciešamas....
Kad pirms pieciem gadiem Latvijā tika atjaunota kopīgas talkošanas tradīcija, bija ļaudis, kas norādīja uz divdomīgo situāciju – nez kādēļ priecājamies par neskaitāmām atkritumu tonnām, ko atrod un salasa grāvmalēs, parkos un mežā? Neskatoties uz kolektīvo darba prieku, tas, ka atkritumu tik daudz, tomēr pārsvarā ir skumjš fakts... Un šķiet, ka šogad Lielās Talkas organizētāji...
Nupat kā valsts saskaitījusi vai, pareizāk, savos rēķinos nav atradusi 12 000 bērnu, kuriem būtu vajadzējis iet, bet kuri tomēr neiet skolā. Turklāt šie bērni vispār Latvijā nav atrodami. Iznāk – vai nu bijuši izdomāti, vai arī pazaudēti. Tai pat laikā vairākās iedzīvotāju sapulcēs novada pagastos gan vecāku pārstāvji, gan kultūras iestāžu vadītāji atzina, ka...
Jūtam, ka ik vakaru televīzijā un radio, drīz jau arī droši vien laikrakstos aizvien uzmācīgākas kļūst priekšvēlēšanu reklāmas. Solījumi kalpot valstij, savam novadam un pagastam birst kā no pilnības raga. Šķiet, dažkārt nemitīgā reklāmas atkārtošana no vienas puses tā kā informē, bet no otras puses rada tādu nepatiku, ka, šķiet, par šo jau nu noteikti...
Lai cik trauksmaini iesācies pavasaris – ar dzērvēm, kas nu jau diez ko nerespektē garāmbraucošās automašīnas, ar asiņainiem skatiem Bostonā, ar plūdu postu daudzviet Latvijā, ar priekšvēlēšanu kaislībām, tomēr, rimti zelējot vīģi, man jāatzīst – tajā visā neesmu pārāk iedziļinājies. Neapcerēšu, vai tiešām esmu nejūtīgs maita, toties pakraušu kaudzītē zināmo – par putniem, kas pierod...