Sarunās ar medicīnas un sabiedrības veselības speciālistiem nereti izskan apgalvojums, ka latviešu tauta kļūst ar vien slimāka un slimāka. Jā, iespējams, sava daļa vainas tajā ir medikamentu un atsevišķu (valsts nekompensētu) medicīnisku manipulāciju dārdzībai. Būsim godīgi, arī labu un uzticamu speciālistu, īpaši jau kādu komplicētāku veselības problēmu gadījumā, arī nav tik daudz un tik pieejami, kā dažbrīd būtu nepieciešams. Un, ja vēl nav attiecīgo paziņu vai rocības aploksnīšu noformēšanai, nabaga cilvēciņš baidās ar savām problēmām pat domāt, kur nu vēl pie speciālistiem vērsties. Tāpēc nereti slimnīcā nonāk jau slimāks par slimu. Un rezultātā tā nav tikai viņa – slimā cilvēka, bet arī valsts problēma – daudz vairāk resursu jāpatērē sabiedrības ārstēšanai un daudz ātrāk aptrūkstas veselīgu darba roku, kas palīdzētu celt valsts ekonomiku.

Taisnības labad gan jāsaka – nav dzirdēts, ka kādā valstī būtu ieviesta “ideālā“ veselības aprūpes sistēma un tās finansēšanas modelis. Kaut vai Amerikā – tiem, kam nav bijusi iespēja vai varēšanas iegādāties obligāto veselības apdrošināšanas polisi, jāsamierinās, ka pilnvērtīgu medicīnisko palīdzību arī nesaņems. Savukārt tepat Eiropā, kā dzird runājam mūsu izceļojošos bāleliņus, medicīnas pakalpojumi ir, pirmkārt, ārkārtīgi dārgi, otrkārt, ne vienmēr apmierinošā kvalitātē. Ticamību runātajam palielina arī dzīvē novērotais, ka daudzi ārzemēs strādājošie savus atvaļinājumus Latvijā velta tieši “tehniskajai apkopei” – dodas pie zobārstiem, ginekologiem u.c. speciālistiem.

Bet, atgriežoties pie sākumā izteiktā uzskaitījuma, kāpēc, iespējams, Latvijā, cilvēki slimo arvien vairāk, tomēr nedrīkst izslēgt arī pašu vainu. Doties brīvā dabā – elpot tīru gaisu un sportot, baudīt lauku sētā audzētu pārtiku, citās civilizētājās valstīs reizēm ir ekskluzīva un dārga padarīšana. Un, cik no mums, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka šīs savas – dabas un liktens dotās iespējas – izmantojam lietderīgi?…