Engures novada domes sēdē deputāti balsoja par novadā ilgtspējīgās stratēģijas nodošanu sabiedriskajai apspriešanai. Pārsteidza, ka sēdes laikā radās ierosinājums iekļaut šajā plānošanas dokumentā iespēju jūrmalciemos kūpināt zivis… Izrādās, ka pastāv vēl citi svarīgi dokumenti, kuros šī nodarbošanās nav paredzēta, un nu rodas domstarpības, jo, lūk, dūmi pat no vismazākā namiņa kādam ir nepatīkami. Bet kur gan vēl citur sajutīsi kūpināto zivju un dūmu smaržu, ja ne jūrmalciemos, kur zvejošana un zivju kūpināšana ir tradicionālās nodarbes un savulaik (dažviet ari tagad) pamatiedzīvotāju iztikas avots? Turklāt Lauku attīstības un konsultāciju centru speciālisti tieši iesaka attīstīt šo piekrastes uzņēmējdarbību.

Bet neiecietība sadzīvē sastopama ne tikai jūrmalciemos. Tā SIA «Dzimtene» jaunais lopkopības komplekss «Pienupes», kas atrodas samērā nomaļā vietā, netraucē tiešajiem kaimiņiem, bet, kā izrādās, no kūts smakas cieš visai attāli līdzcilvēki… Jāteic, konkursa «Sējējs 2013» komisija pabija pie kompleksa kūtsmēslu lagūnas, arī paviesojās barības blokā un pat tiešā procesa tuvumā neviens neko ārkārtēju nesajuta. Protams, kad notiek kūtsmēslu izvešana, tad ar smaku jārēķinās. Laukos tā vienmēr ir bijis un būs…

Taču ir jau vēl milzums daudz citu lietu, kas mūs, izrādās, tracina – bērnu čalas rotaļu laukumā, bumbošanās troksnis sporta laukumā dzīvojamo namu mikrorajonā, sētnieka lāpstas skrapstoņa sniegotā rīta agrumā, no rīta agrāk darbu iesācis zāles pļāvējs (it kā viņš to vien tik darītu kā katru rītu darbinātu savu agregātu zem pilsoņu logiem), blakus esošie būvniecības darbi, augšstāva kaimiņš, kurš nevis ar mīkstām čībām, bet kurpēm pārgājis pār istabu un, nedod dievs, ja vēl augšstāvā dzīvo ģimene ar bērniem!…

Manuprāt, vaina jāmeklē pašam sevī: neiecietībā, tolerances trūkumā, necieņā pret otra darbu, sava ”Es” kļūmīgā pārvērtēšanā augstāk. Un te nelīdzēs ne noteikumi, ne nolikumi un citi dokumenti. Atliek vien uz līdzcilvēkiem, sadzīvi un savu vietu tajā paskatīties iecietīgākām un labestīgākām acīm.
Vēl mazāk saprotams tas, ka šādas, pašas par sevi katram saprotamas lietas, jāreglamentē dažādos dokumentos. Tā vien šķiet, ka tā ir sava veida iztikšana dokumentu rakstītājiem un dažādiem vairākkārtējiem pārbaudītājiem.