Teikšu tā – positivusi nāk un aizskalojas, tāpat kā krutajie jaunie viļņi ar savu glamūru un, kad tu saproti, ka no visa tā, kas iejūsmina miljonus, ne nieka neesi redzējis un tas tevi arī īpaši nesatrauc, tad – tu sajūti rudeni… Vienu baigu bioloģisko pulksteni, kas pēc vidējā Latvijas vīrieša dzīves ilguma jau tā kā uz augustu. Īsāk sakot, šī apjausma – dzīve paiet un sasodītā ātrumā – mazuliet tā kā iedur pakrūtē. Tā kā velk uz padomāšanu… Bet ko tur daudz izdomāsi – jo vecāks cilvēks, jo ticīgāks kļūst. Esmu noskatījies, kā šīs vasaras tveicē vīri rimtā nesteidzībā pareizticīgo dievnamam žogu krāso – simtiem metāla stabiņu ar zeltītu pīķi galā… Šovasar esmu iepazinis daudzas latviskās senču svētvietas un ieklausījies stāstos, kas nošķir kristīgos no pagāniem, un tas rosinājis aizdomāties par dievizpratnes evolūciju. Lūk, pagāni ticējuši dabas spēkiem – iecēluši tos dievu kārtā, taču jo tuvāk mūsdienām, jo tuvāk kam – Dievam vai tiem, kas sajūtas tā vietnieki, dēli vai citi radi jau cilvēka veidolā…?

Nudien nezinu, ko par Dievu teikt, taču vakarrīt dārzam cauri izskrēja pārbiedēts stirnas mazulis. Pēc tam buks mežā nikni rēja. Nezinu, kas tur notika – kurš kuram par upuri tika vai vēl tiks, taču dzīvās pasaules, kā barības ķēdes, uzbūve nu ļoooti liek aizdomāties par Dieva plānu un cilvēka lomu tajā. Šopavasar runāju ar arhibīskapu, kurš stāstīja, ka kādreiz visas dzīvās būtnes bijušas kā brāļi – lauvas ar jēriem miermīlīgi dzīvojuši līdzās un tādā garā. Tas ir jauks stāsts, kas liek vaicāt – kurā brīdī radās ieroči? Vai šajā laimīgajā vietā un laikā lauvas bija bez ilkņiem, tīģeri bez nagiem, jēri bez zobiem (jo arī zāle taču ir dzīva radība), odi – bez sūcējsnuķiem, bet zarnu parazīti ārpus savas dzīves vides…? Vai tomēr blusa jau bija būvēta asins ieguvei, bet plēsēji ar savu atšķirīgo anatomiju – citu radību saplosīšanai…? Kristīgajā stāstā pietrūkst šīs nodaļas, kurā visas septiņās dienās tapušās radības pēkšņi sāka pārtikt no vājākajiem un saprata, kam domāts priekšgals, bet kam – pakaļgals. Un dzīvnieki vēl kaut kā vienkārši – noplēš un miers, bet, palūk, Ādama un Ievas pēcteči izgudroja pavārmākslu!… Viss taču galu galā ar Dieva ziņu! Varbūt Dievs tad reiz pateiks, kurš vīns pie austerēm labāks…? Un kur dvēseļu zveja labāka – paradīzē vai peklē…?