Līdz ar tehnoloģisko un tehnisko iespēju attīstību pasaulē viss kļūst tāds kā mazāks un aizsniedzamāks. Un nav brīnums, ka labākas dzīves vai vienkārši piedzīvojumu meklējumos milzīgas ļaužu masas tekalē turpu šurpu, no laukiem uz pilsētu, no valsts uz citu valsti, no kontinenta uz citu kontinentu, reizēm šajā savā ceļojumā pārvarot ievērojamus attālumus un līdzi ņemot savu kultūru, reliģiju, izturēšanos. Cik tas labi vai slikti – nav ne jausmas, tomēr, man domāt, ja pēkšņi nenāks kāda Holivudas kino štampiem atbilstoša kataklizma, diez vai tāda tautu staigāšana un savstarpējā maisīšanās ir apturama. Un šai nepārtrauktajai plūsmai – grib vai negrib – līdzi tiek parauti arī pārējie, it kā jau uz vietas paliekošie planētas Zeme iemītnieki…Un ne tikai cilvēki, bet arī lopi, augi, vīrusi un baktērijas…

Floras un faunas migrācijas procesus noteikti var skaidrot ar globālām klimata izmaiņām, kas liek vienai sugai pamest sev ierasto areālu, bet citai – ievākties tās vietā. Tāpat pastāv arī nejaušības – migrējoša pīle atnes kādu zivs ikru (kā, iespējams, gadījies ar cilvēkus apdraudošajām zivīm Zviedrijas ūdeņos), zvēraudzētavā izmūk kāds pārītis svešzemju caunu, kopā ar banānu kravu atceļo indīgi zirnekļi utt.u.tjp. Un tomēr ir arī lielākas vai mazākas, taču noteikti apzinātas divkājaino nelietībiņas. Piemēram, saimnieciskās darbības attīstībai tiek ziedoti meži, kas tās iemītniekus piespiež pārvākties, vai uzpeld ziņas, ka savā vaļā tiek palaisti ne tikai tradicionālie mājas mīluļi – kaķi un suņi, bet arī daudz eksotiskāki lopiņi, kas saimniekiem “pieriebušies”. Piemēram, tikko Vācijā 8-gadīgu zēnu sakoda vietējai faunai pavisam neierasta radība – aligatorbruņurupucis, kas, domājams, ne jau brīvprātīgi apmeties vietējā ezeriņā!? Iespējams,  arī šī – ļaunprātīgā – migrācija ir pārlieku globāla un nekontrolējama, tomēr jāatceras, ka tai līdzi nāk arī globālas un nekontrolējamas problēmas, piemēram, slimības, kas sākumā retina vietējo augu un dzīvnieku, bet, kas zina, nākotnē  – varbūt arī cilvēku rindas…