Aplasot ierastās sēņu vietas (Nez, kur tie cilvēki izrauj tik daudz beku, lai sociālos tīklos varētu padižoties? Mūsu mežā tik dažas – sausumizturīgākās!), sarunas ne pirmo reizi iegrozījās par to, cik gan pasaule ir dažāda. Sak, nu kā var nezināt, kas ir “polārpētnieks” vai Dons Kihots, vai Karabass Barabass? It kā baigi muļķīgi, bet no...
Nu Tukuma Rožu svētki ir galā. Ticiet vai nē, bet nostaigāto attālumu bilance trijās svētku dienās krietni pārsniedza 25 kilometrus. Turklāt tiem, kas tikpat aktīvi vai vēl aktīvāk – kā ģimeņu orientēšanas spēles dalībnieki vai vēl daudzi citi, kam vajadzēja pabūt arī Melnezerā, Durbē un Pauzera pļavas, vai kas kopā ar bērniem n-reizes gāja...
Tas ir tas, ko gribas novēlēt visiem tukumniekiem un viesiem šajos svētkos, kad gan priecājamies par savu pilsētu, gan suminām ziedu karalieni – Rozi! Brīdi, kad top šīs rindas, varam uzskatīt par priekšsajūtām: reklāmas un svētku programmas sola patiesi piepildītas, aizraujošas svētku dienas (sinoptiķi – lietu un vējus, pat vētru – pirms tam)… Tātad – visas pozitīvās sajūtas, viss,...
Kā jau tādos brīžos ierasts, svētkus gaidot, gribot negribot, jauši vai nejauši piezogas satraukums. Nu kurš gan no mums, kas kaut reizi rīkojis kaut pavisam nelielu radu saietu ”tikai savējiem”, nav piedzīvojis to dīvaini aizdomīgo sajūtu, kad šķiet – kaut kas noteikti aizmirsīsies, kaut ko pavisam noteikti neiespēs un, visticamāk, ēdamā varētu pietrūkt... Un kur...
Nu labi, tas varbūt atkarīgs no sapņu satura... Un tomēr, kas var būt nevainīgāks par tādu rāmi dusošo? I mušai pāri nenodarīs, ja vien virsū neuzgulsies! Un var jau būt kāds te aizdomāsies, ka gulēšana ir pavisam nejēdzīga laika izniekošana (puse dzīves, neko jēdzīgu nedarot!), tomēr vismaz ārsti ir vienisprātis – ilgstoša neizgulēšanās ir taisnākais...
Ko tik cilvēki neapdrošina! Dažādus gadījumus un negadījumus, kustamu un nekustamu mantu, dzīvu un nedzīvu īpašumu, pat atsevišķas ķermeņa daļas. Tā futbolists Deivids Bekhems apdrošinājis savas kājas, aktrise Dženifera Lopesa – dibenu, mūziķis Kīts Ričards – vidējo pirkstu, sers Toms Džons – krūšu spalvas utt. Protams, bagātie var atļauties darīt, kā grib, un maksāt, cik...
Vasaras straujais ritējums mūs aizsaucis jūlijā un mudina gatavoties dažādiem svētkiem – tādi šosestdien priekšā Irlavā un Pūrē, kā arī abos mūsu piejūras ciemos Engurē un Lapmežciemā. Vēl pēc nedēļas skaistās rozes aicinās visus uz Tukumu svinēt Rožu svētkus, kā arī uz Matkuli un Grenčiem, kur arī ļaudis lustēsies savos svētkos. Vārdu sakot, laiks saposties...
Sabiedrībā aizvien vairāk notiek diskusijas par jauniešu darbu. Trīs no skolas brīvie vasaras mēneši lieti noder, lai izkustētos, novērstos no datoriem un protams, arī atpūstos no mācībām. Ne vienam vien šie mēneši arī noderētu, lai pastrādātu un sapelnītu naudu kaut kam tādam, ko ļoti gribētos nopirkt. Vienam tā būtu mācību maksa par augstskolu, kurā pēc...
Šīs vasaras tveice, kas atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti, daudziem palīdz gan iesauļoties pie jūras un citiem ūdeņiem, gan – ļauj arī uzelpot vismaz pāris dienas nedēļā, kad termometra stabiņš “atpūšas”, paceļoties vien pāris iedaļas virs 18 grādiem… Tveice, ja tajā – nevis ar jaudīgiem kondicionieriem apgādātajos kabinetos, bet uz ielas – nāktos uzturēties Tukuma „tēviem” un saimniekiem, plānotājiem, projektu...
Pēc gadiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdzās Dainu skapim aiz stikla stāvēs Rasnača skapis – mēbele, kuras pārvešana no punkta A uz punktu B spēja aizēnot pat tik globāli svarīgu notikumu kā brexit. Šis skapis uz laiku laikiem simbolizēs sabiedrības modrību 24 stundu garumā un brīdinās, ka krāmēšanās ar mēbelēm nepiemērotā laikā var iedragāt publiskas personas...
«Negaidīja». Tieši šis krievu peredvižņika Iļjas Repina gleznas nosaukums nāk prātā, televizora ekrānā vērojot britu pēcreferenduma reakcijas. Izrādās, tādu rezultātu nebija gaidījis neviens! Vissmieklīgākais, protams, bija izbrīns kampaņas aktīvo organizētāju – Neatkarības partijas līdera Naidžela Faradža un bijušā Londonas mēra Borisa Džonsona – sejās. Viņi, lūk, līdz pēdējam neesot ticējuši, ka pašu sapūstā migla būs izšķiroša...
Kad redakcijas sleja jātapina ap un par svētkiem, ir ļoti grūti balansēt uz šaurās laipiņas, kur svētsvinīgas runas sāk izklausīties pēc apbružātām banalitātēm. Nu, ko tad tādu – īpašu lai vēl?
Pēc latviešu tradīcijām laikā, kad tuvojas svētki, ir pieņemts ar kritisku aci paskatīties uz savu pagalmu, puķu dārzu un dārzeņu dobēm, ir pieņemts sakopties, lai, piemēram, nevarētu aplīgot un nešpetni kaimiņi neuzliktu pāvuliņu (putnu biedēkli), bet pirms citiem svētkiem – namamātei un namatēvam nepārmestu nevīžīgumu. Tā kā šāds svētku laiks jau klāt, mūsu lasītāji mudināja...
Saeima apstiprināja amatā jauno veselības ministri Andu Čakšu. Ziedi, smaidošas sejas, arī cerības, kuras, kā saka, mirst pēdējas... Bet pie Ministru kabineta tajā pat laikā pieteikts pikets par C hepatīta slimnieku tiesībām ārstēties un dzīvot... Lūk, kāds «Latvijas Avīzē» publicēts stāsts: kāda ilggadēja medicīnas darbiniece, darba vietā – laboratorijā – inficējusies ar C hepatītu....
Kopš 30. maija «Latvijas Radio» iespējams noklausīties ziņas arī vieglajā valodā. Pasaulē šis termins “vieglā valoda” pazīstams jau gadus 40, un ar to tiek apzīmēts informācijas pasniegšanas veids tiem cilvēkiem, kam ir grūtības ar valodas uztveri. Šo ziņu mērķauditorija varētu būt cittautieši vai cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Bet vai ziņu adresāts tiek sasniegts? Ētera laiks izraisa...
Atzīšos, pieminot 1941. gada 14. jūnija represiju upurus, un arī citās līdzīgu traģisko notikumu piemiņas un atceres dienās pirmais, par ko man jādomā, – kā būtu, ja būtu... Bet, pat īpaši neliekot lietā iztēli, tādas iedomu spēles ir tik sāpīgs trieciens, ka gluži tāpat kā citi ģimenes iespējamie lielākie apdraudējumi liek šausmu lādei ātri aizcirst...
Steidzoties tikt dzīvei līdzi (reizēm tas nozīmē laikus paspēt no viena pasākuma uz otru, vienlaikus – šajā burzmā nenokavējot vēl arī kādu trešo un ceturto...), man kaut kā paslīdēja garām Pastariņa muzeja panākumu augstais novērtējums: saņemtā Latvijas Muzeju biedrības gada balva «Zelta puteklis 2015» par ekspozīciju «Saldūdens zveja». Darba rīki, kas saglabājušies, zivis, ko gudrais...
Latvijas Nacionālās bibliotēkas aicinājuma akcija – Tautas grāmatu plauktam atvēlēt sev nozīmīgu grāmatu ar īpašu stāstu – vedināja domās ielūkoties savā grāmatplauktā un padomāt par tām īpašajām grāmatām, kas nezinkādā veidā vienmēr iemanījušās būt blakus rokasstiepiena attālumā un atvērties tieši tajā lappusē, kur ierakstīti konkrētai dienai un stundai piemērotākie vārdi. Gadījumā, ja vajadzīgs iedvesmojošs padoms,...
Tā dīvaini sanāca – itāļu vēsturnieka, rakstnieka un filozofa Umberto Eko daiļradei tā pa īstam pievērsos vien īsi pirms viņa aiziešanas mūžībā šī gada februārī. Iepriekš biedēja ne tik daudz iespaidīgo lappušu skaits (gan «Rozes vārds», gan «Bondolīno», «Fuko svārsts» un citas ir tādi pamatīgi “ķieģelīši”), cik citu lasītāju atsauksmes. Sak, vari jau palasīties, bet......
…un nav zināms, kad tās rimsies. Vismaz – kāda no tām. Kamēr visos iespējamos veidos tiekam brīdināti par UGUNS bīstamību Latvijas mežos, tikmēr… Rīga jau deg ne pa jokam! Pārdaugavā, Čiekurkalnā, Dzirnavu, Satekles un vēl citās ielās – šī nedēļa ir izcēlusies ar īpašu “uguņošanu”. Varbūt tās ir saulē sakarsušās izdauzīto pamesto ēku logu stiklu lauskas, varbūt...
Grāmatas manā dzīvoklī nekad nav bijušas dizaina elements, nekad, piemēram, nav aizstājušas kādu galda kāju vai balstījušas ko citu, kam bez stutēm neiztikt. Tās vienmēr pildījušas savu tiešo uzdevumu jeb, moderni izsakoties, bijušas atvērtas komunikācijai. Tomēr par tādu ārstniecības līdzekli kā biblioterapija uzzināju tikai pirms pāris dienām, lasot žurnālu «Ko Ārsti Tev Nesaka». Izrādās, ka...
Nezinu, kā jums, bet man šis mācību gads vai, pareizāk sakot, tā noslēgums šķietas pavisam dīvains – normāla mācīšanās skolās beidzās jau pirms nedēļām trim, ap 13. maiju, kad Ministru Kabineta noteiktajā kārtībā izskanēja pēdējais zvans. It kā jau tas bija paredzēts tiem, kas gatavojas eksāmeniem, bet... arī citiem skolēniem mācības parastajā kārtībā tā arī...
Viens no klasiskā liberālisma pamatpostulātiem – tiesības uz privātīpašumu. Un, kad Latvijā norisinājās lielā Režīmu maiņa (saulaino sociālismu nomainīja daudzsološā demokrātija), katrs daudz maz sevi cienošs pilsonis (un nepilsonis arī) legāli, puslegāli vai pavisam nelegāli steidza šīs tiesības kā nebūt iegūt. Taču acīmredzot šo 26 neatkarības gadu laikā ne katrs ir spējis tikt galā ar...
