Ir tāds teiciens par to, ka kāds (vai kāda) “karina makaronus uz ausīm”, ar to domājot nepatiesības stāstīšanu (atklātu un nekaunīgu melošanu), slēpjot patiesību. Šis rudens Latvijā nupat izvēršas par īstu “makaronu laiku”!

Liksim šoreiz pasaulei mieru, parunāsim par Latviju. Lasot preses izdevumus un vērojot notikumu atspoguļojumu tālrādē, pats Nelabais nevarētu saprast, kur patiesība, kur – kārtējie ”makaroni”! Nez, kur, kādos augstumos sākusies un kādu spēku (arī – kādā nolūkā?) inspirēta mums nupat gāžas pāri milzīga un mistiska atmaskošanu lavīna! KNABā pazūd un pēc tam laimīgi atrodas valsts noslēpumu saturošs dokuments, kas, izrādās, nemaz neesot bijis pazudis. Streļčenoks, no citiem atbildīgajiem valstsvīriem samācījies, tūdaļ iegulst slimnīcā. Laimīga sagadīšanās: operāciju izdevies “ieplānot” tieši tajā laikā, kad pār viņa galvu gāžas nepatikšanas. Lai pierādītu, ka KNABā nav nekādi nieka vīri, sākas kārtējās kratīšanas un aresti: Truksnis, Krūmiņš un vēl citi uz aizdomu pamata nokļūst tur, kur gultasvietas ir visai cietas, un arī debesis – rūtainas… Tiesa, vien uz pāris dienām. Un tad sākas – jauna “makaronu” sērija! Krūmiņš, ticis ārā no aizturēšanas izolatora, vispirms rupji nolamājas, pēc tam atjēdzas un kļūst ļoti slims, un… bezgala godīgs! Sekodams “labākajiem paraugiem”, arī viņš iegulst slimnīcā, sūkstās par viņam nodarīto pārestību, bet – kad aizraujas un garā atgriežas vecais, mums labi pazīstamais Krūmiņš, uzzinām, kādi maitas ir Lembergs un Šķēle, kāds dzērājs – Truksnis… Un ar savu naudu viņš varot rīkoties, kā grib! Visiem maksājis, kas naudu prasījuši – aiz savas labticības, protams.

Ne jau kultūrai, izglītībai, veselības aizsardzībai un sociālajām vajadzībām šī nebūt ne mazā nauda aizgāja, ne jau ar mecenātismu Ķrūmiņa kungs nodarbojas! Jā, un vēl: sāku saprast tās atbildīgās amatpersonas, kas teic, ka neesot vajadzīgs tik daudz slimnīcu: tautai jāiemācoties ārstēties ambulatori! Ignorējot statistikas datus par mūsu tautas katastrofālo veselības stāvokli, saprotami kļūst arī “veselības makaroni”: labiekārtotas un mūsdienīgi aprīkotas slimnīcas nepieciešamas vien tiem cilvēkiem un tādos gadījumos, kad jāizvairās no kārtējām pašu savārītajām “ziepēm”… Savukārt, “izglītības makaroni” nu jau izrādījušies visai nebaudāmi: pedagogi skaļi sūdzas par faktisko kraso algu pazeminājumu. Kas, kādi “makaroni” mūs vēl sagaida? Finansu? Ekonomikas?

Žurnālisti – lai kādus TV kanālus pārstāvētu, lai cik āķīgus jautājumus uzdotu, daudzu valstsvīru un amatpersonu runas plūdos saņem vien tos pašus “makaronus”. To visu vērojot sākt mākt bažas: vai no “reņģēdājiem” pamazām nepārvēršamies “makaronu ēdājos”?