Nesen pabiju pasākumā, kur izskanēja aptuveni šāds apgalvojums: dabas aizsardzību nebūtu nepieciešams regulēt ar likumiem, ja vien visi un vienmēr pret dabu attiektos saudzīgi. Loģiski. Bet brienot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē arvien dziļāk mežā, nācās secināt, ka tik vienkārši jau vis tas nav – daba redzams, ka allaž nācies izsvērt, kas tad aizsardzību vairāk pelnījis – mežs vai pļava, grieze vai lācis; kā intereses nozīmīgākas – mežonīgās dabas vai cilvēka saimnieciskās; lauksaimnieka vai mežkopja u. tml. Bet tā jau tas ir arī citās vietās un lietās. Vēl vairāk – tas arī ir ikvienas demokrātiskas iekārtas viens no lielākajiem izaicinājumiem – spēt (vai vismaz mēģināt) saskaņot tik dažādās sabiedrībā valdošās intereses.

Un tieši šajā punktā, vismaz man tā šķiet, likumdošana Latvijā mēdz regulāri pieklibot. Nu kaut tikko, acīmredzot, uz ātru roku sacerot izmaiņas Izglītības likumā, kas tā kā ļaušot ātrāk un nesāpīgāk atkratīties no valstij nelojāliem skolotājiem. Nozares ministrs Kārlis Šadurskis satrauktos pedagogu mierina – tas tik tā – dažu īpaši lecīgo skolotāju dēļ, kas valsts oficiālo vēsturi pa savam interpretējot. Tajā pašā laikā daudzi un ne bez pamata brīdina – jaunā likuma norma formā, kā tā šobrīd izteikta, paver pārāk plašas iespējas izglītības iestādēm, to vadītājiem pēc sava prātā atbrīvoties arī no cilvēkiem, kas vienkārši darbā meklē radošus risinājumus. Tāpat jājautā, vai ar likumu vien pietiks, lai kāds nebūt – liels vai mazs – tā uzreiz valstij lojālāks kļūst? Piemēram, kaut skolas laikā nācies piedzīvot pavisam atklātu kāda skolotāja gan politisku, gan reliģisku motīvu vadītu aģitāciju, personīgos uzskatus šajos jautājumos tas ietekmējis minimāli – ja nu vienīgi… radies izteikts reibums pret aģitāciju vispār…

Taču, manuprāt, arī tas vēl būtu sīkums, ja vien likumdošana nesekotu ne tikai atsevišķu indivīdu pārkāpumiem, bet, kas daudz sliktāk, atsevišķu sabiedrības grupu interesēm. Lai vai min kaut bēdīgi slaveno OIK, kas paģēr brīvprātīgi obligāti maksāt papildus alternatīvās enerģijas ražotājiem, vai nule kā rosinātās nodokļu izmaiņas, kas paredz lielāku maksājumus vecāku (lētāku) transportlīdzekļu īpašniekiem. Un tas viss, it kā slēpjoties aiz “dabai draudzīgiem risinājumiem”. Atliek secināt – mūsu demokrātijas izpratnei vēl ir gana kur augt…