4. maijā atzīmējām savas neatkarības 25. gadskārtu. Daloties pārdomās par svētkos pieredzēto, sajusto, izbaudīto, par atkal prātā atsauktajām atmiņām, dažas atziņas atkārtojās vēl un vēl. Pirmā no tām – tik mazai tautai kā mums pašu lemšanas brīvība un sava valsts ir īpaša balva. Brīnums! Iespējams, līdz galam neapjausts, īsti vēl nenopelnīts un, diemžēl, arī daudzu nenovērtēts....
4. maijā apritēs 25 gadi, kopš Latvijā tika pieņemta neatkarības deklarācija. No 201 deputāta 138 uzņēmās politisko atbildību tautas priekšā un nobalsoja “par” neatkarīgu Latvijas Republiku – par brīvu un demokrātisku valsti. Un šis solis visus turpmākos 25 gadus, ja neskaita 1991. gada barikādes ar reālo apdraudējumu valstij, ir šķitis tik pašsaprotams, it kā padomju...
Dzīvojot Padomju Savienībā, bijām vienlīdzīgi – vismaz tā mums toreiz stāstīja. Tad nu biju iedomājusies, ka arī Laimes mātei pret visiem vajadzētu būt vienlīdz dāsnai. Taču – ak, vai! – šķiet, būšu maldījusies. Kā citādi izskaidrot, ka dažiem dzīvē viss iet no rokas, kamēr citi, laimi meklējot, gandrīz vai sevi pašu pazaudē? Es gan nezinu,...
Rakstot šo sleju, vēl nezinu, kāds būs Saeimas ceturtdienas balsojums – vai opozīcijas izlolotie likuma grozījumi tikumības sargāšanai Latvijas skolās tiks atbalstīti arī otrajā lasījumā. Tomēr pat tikai pavirši pievēršoties ikdienas informatīvai plūsmai, nevar nepamanīt iecerēto grozījumu izraisīto viļņošanos un diskusiju starp dažādām sabiedrības grupām par to, cik tad īsti samaitāta vai samaitājama tā mūsu...
Šorīt iz skapja tumsības kašājot zeķes cerībā atrast divas vienādas, atminējos par Lielo talku šonedēļ. Vai talkošu? Visticamāk, nē, jo tāpat ar darbiem netieku galā – lai talko tie, kam ir laiks kopā būt un labas lietas paveikt. Sevi mierinu ar domu, ka ikdienā esmu netipiski ”zaļš” – citu mēslus arī bez talkas reizēm pavācu,...
Reizēm nesaprotu, ko darīt ar savu vienkāršo prātu?! Tik vien saprotu, ka daudzas lietas mūsu valstī, sabiedrībā ir ļoti sarežģītas… Dažas ir tādas jau pēc savas būtības, citas tiek sarežģītas un samežģītas vai nu speciāli – aiz nezināšanas vai neprasmes dēļ. Atjaunojoties Latvijas valstiskumam, kad mūsu tautā vēl valdīja entuziasma gaisotne, vienas no primārajām rūpēm bija...
Vecus kokus nepārstāda. Lai cik trekna zeme jaunajā vietā, apcirstās saknes tur grūti pieradināt. Vai tīri palagi, regulāra ēdināšana, profesionāla laipnība cilvēkam mūža nogalē pansionātā var aizstāt ierasto vidi, dzīvesveidu? Vai tā ir sabiedrības palīdzība vai veiksmīga atpirkšanās no tiem, kas paši sevi aizstāvēt vairs nespēj? Jānis Poruks savai Kukažiņai, kas ik pa laikam staigājusi...
Nav jau labais tonis un stils turpināt neklātienes diskusiju ar kolēģiem, bet šoreiz tā sanācis, ka vēl un vēlreiz domas tā kā pašas atgriežas pie stāsta par to, kā Tukums ”izglābies”, jo salīdzinoši labi izskatījies valsts televīzijas apskatnieka negaidītās vizītes laikā. Protams, prieks un lepnums, ka neesam izrādījušies ne ”pārākie pāķi”, ne ”neveiksmīgi lūzeri”, jo...
Visi tie, kas regulāri skatās Latvijas Televīzijas raidījumu «Te», noteikti ir padomājuši – kā būs, kad viens no šī raidījuma sižetu vadītājiem Pauls Timrots atbrauks apskatīt Tukumu – iepazīt jaunās izklaides vietas, paēst, kādā muzejā vai kultūras namā ielūkoties (un auto nopirks, kā Tukuma gadījumā)?!... Un viņnedēļ tas notika. Sižets par Tukumu bija. Un sazin,...
Konkurss ir sacensība ar mērķi noskaidrot tās labākos, spējīgākos dalībniekus – skaidro svešvārdu vārdnīca. Atšķirība starp konkursu un sacensību tomēr ir. Tā iegājies, ka par sacensībām dēvē galvenokārt sportiska rakstura salīdzināšanos ar izmērāmiem rezultātiem (taču ne vienmēr), savukārt konkursi biežāk ir mākslinieciskas ievirzes notikumi (ne visi), kuros dalībniekus vērtē žūrija pēc savas izpratnes un gaumes....
Ik gadus – pavasara pilnmēness pirmajā svētdienā kristīgā pasaule svin Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās svētkus. Savukārt, senie latvieši jau pirmskristus laikos par svinamiem atzina pavasara saulgriežus – dienas, kad Saules lēkti un rieti izlīdzināja dienu un nakti, padarot tās vienādā garumā: daba pēc ziemas miega modās jaunam ritumam, un cilvēks tai ritēja līdzi – ar ziemas sārņu aizmēšanu, ar pavasara...
Ir 1. aprīlis – Joku diena, kad mums atļauts izāzēt draugus, darba biedrus, pat arī lielākus un mazākus priekšniekus. Turklāt izjokotais vismaz šajā dienā notikušo nedrīkst ņemt ļaunā. Drīzāk pat otrādi. Kas gan tas būtu par 1. aprīli, ja neviens nebūtu pacenties, pamanījies, tā sakot, radoši izpaudies, iedodot aprīļa joku un Tevi vispār pamanījis... Dažkārt...
”Mamm, kur gribētu dzīvot, ja Latvijā vairs nevarētu?” jau kuro reizi man jautā padsmitgadnieks dēls. ”Kur mums dzīvot būtu labi, kur varētu būt laimīgi?” Lai nu laime kur laime – tā katram sava un vairāk tāda iekšpuses – sirdī un sajūtās dzīvotāja. Mēs tik un tā paliekam Latvijā. Taču, par dzīvi un bērniem domājot... Arī...
Ziņas par bojāgājušajiem kļuvušas par ikdienu, varbūt tāpēc par to, kas neskar mūs, var pat pasmieties – piemēram, par to, ka Indijā astoņi klostera aplaupītāji izvarojuši 71 gadu vecu mūķeni... Tas tāds garāmejošais ”smiekliņš” – vai tiešām Indijā tik ļoti sieviešu trūkst, vai tik ļoti pārgribējušies, vai vispār – kas tur pie viņiem notiek!?... Veltot...
Kādam varbūt izveidojies priekšstats, ka skolu bibliotekāra uzdevums ir divreiz gadā pārcilāt mācību grāmatas, ik pa laikam noslaucīt putekļus no grāmatu vākiem un sērīgā balsī citēt klasiķu darbus, bēgot no rupjās realitātes apgarotajā mākslas pasaulē. Un kādam nodokļu maksātājam, kam kultūra šķiet tāla un neapdzīvota planēta, varbūt liekas, ka uz saviem trauslajiem pleciem jātur kārtējais...
Atpinam bizes un ļaujamies vējiem matos. Sveicinām Sauli un ik jaunu pavasara rītu! Izplešam savus ilgu, sapņu, vēlmju un fantāzijas spārnus. ”Sasienam kājas”* vanagiem… Padomāsim, un gan jau atradīsim vēl daudzas citas svarīgas lietas, kas darāmas pavasara Saulgriežu laikā. Pirmo reizi šajā gadā diena salīdzinās ar nakti: jau rītdien Saule lec un riet tā, ka...
Nesen, brīvprātīgi-piespiedu kārtā šturmējot mikrorajona ceļus un taciņas, izvērtās domu apmaiņa par kādu dzīvē noskatītu teju vai nacionālo īpatnību. Proti, cik gan reizēm pārlieku daudz satraucamies par apkārtējo viedokli! Nav pat runa par tādām klasiskām situācijām, kad izvairīšanās, piemēram, no dziedāšanas vai dejošanas liecinieku klātbūtnē sakņojas it kā objektīvajā realitātē – nu tiešām abas kājas...
Vēsture man atgādina mežģīņrakstā adītu šalli. Ik pa laikam kāds posms tajā tiek izārdīts un pāradīts, labiskie valdziņi pārtop kreiliskajos un otrādi. Taču caurumi vienalga paliek. Mana tēva vecākais brālis bija leģionārs. Atceros, vecāmāte visu mūžu gaidīja savu dēlu no kara pārnākam. Neko vairāk man par to nestāstīja, un pati arī netaujāju. Biju ar spilgtu...
Ābols. Liels sārtvaidzis lielveikala plauktā par prāvu cenu un ar klātpieliktu zīmīti, ka nācis no Holandes. Un kādā citā vietā un citā plauktā, cenā neko daudz neatpaliekot, ir piedāvājumā kāds cits, tikai mazliet saburzīts sugas brālis, pie kura rakstīts – Latvijas audzējums. Par to, ar ko barots un ar ko dzīves laikā laistīts (apstrādāts), klusē...
Presē, pašvaldību un citās interneta mājas lapās parādījušās pirmās afišas un aicinājumi uz Lielo talku, kura tradicionāli notiek aprīļa pēdējā sestdienā – šogad 25. aprīlī. Atverot Lielās talkas mājas lapu, varam izlasīt, ka ik gadu talkā tiekot savākts arvien mazāk atkritumu un tāpēc šogad lielāks uzsvars liekams uz labiekārtošanas aktivitātēm. Šķiet, ka patiešām pie mums...
Pērnvasar krita vairāki karstuma rekordi – arī aizvadītajās brīvdienās (kazi, Sieviešdienas pēc!?) bija martam neraksturīgi silts – globālās sasilšanas tendences, tā teikt, uz delnas saredzamas. Ikurāt tāpēc atbildīgāk pavēros saules sildītajās ārēs – kūlas laukos, vecās un jaunās atkritumu kaudzēs un... Jā, ar to pietika, lai atkal justos rosināts pavasara ieķērcienam par glupiem ieradumiem. Ir...
Pasaule, 8. martā nedāvini man kātus, kas reiz bija ziedi, uzdāvini sniegpulksteņus dārzā un cerību, ka vasarā staigāšu pa raibi ziedošām pļavām un ka Jāņu vakarā puķes meitu vainadziņiem nebūs jāmeklē kilometriem tālu! Dod man drošības sajūtu, ka arī mani bērni pilsētai pie kājām varēs dzirdēt vardes kurkstam un ieelpot dabas spēcinošo gaisu! Globalizētā, tīmekļos krustu...
Iedomāsimies, ka sabiedriskā doma ir kā tāds plastilīna pikucis. Cilvēka rokās turēts, viļāts, murcīts un spaidīts, tas kļūst pakļāvīgs un transformējams. Protams, rokām, kas ar to darbojas, jābūt prasmīgām (politikā – arī tīrām)! Un koncepcijai jābūt: jāzina, ko veidojam, ko gribam ar to panākt. Savukārt, lai sasniegtu rezultātu, jāsaprot, ko vēlas adresāts – tie, kuru labā nopūlas...
