Jau kuro reizi dalos pārdomās par to, cik daudz un dažādu piedzīvojumu, pārdzīvojumu un pieredzes var gūt, dodoties ģimeniskos ceļojumos. Viss viens, lidojot tālumā vai apstaigājot dzimtā novada dabas takas un vietējā mikrorajona parciņus, atziņu netrūkst. Par to, kā redakcijas kolektīvam veicās ceļojumā uz Daugavpili un tās apkārtni, plašāk noteikti aprakstīsim īpašā pielikumā, bet šoreiz…

Pat nevaru vienā vārdā formulēt to plašo emociju gammu, kas pārņem, atceroties Skrīveru mājas saldējuma ražotni… Turp visa 30 cilvēku grupa nolēmām doties tikai savas jaunās un visjaunākās paaudzes (5 jaunākā skolas vecuma bērni, divi bebīši, trīs pusaudži un trīs studenti) dēļ. ”Saldējums! M-mmm!” ”Un paši varēsim gatavot!” ”O, es tikko glancētajā «Lilitā» redzēju bildes un pavāra Mārtiņa Sirmā uzslavas!” Ar tādu sajūsmu un kāri pēc našķiem bruņojušies (pat pusdienās pirms tam no saldā atteicāmies), arī iebraucām Skrīveros, kur iepriekš jau bijām saskaņojuši gan savas ierašanās laiku, gan ekskursijas apjomu. (Lai notiek – atbalstām vietējos ražotājus, ejam uz visu banku par 6 eiro no cilvēka!) Pirmo degsmi mazliet atvēsināja gan mūsu grupai pārāk šaurās kafejnīcas telpas, gan arī pārāk uzmācīgais skāņā piena aromāts. Taču muzikālais fons un artistiski liriskais kafejnīcas īpašnieces meitas stāstījums uz atsevišķām sīkām neērtībām lika pievērt acis.

To, ka ražotnē mūs nelaidīs, sapratām uzreiz. To, ka bērnu dīdīšanās pēc vairāk nekā 40 minūšu gara stāstījuma kafejnīcas īpašniekus uztrauc, daudz neņēmām vērā. Mūsējie bija tiešām saprotoši – uzvedās klusi, nav izlepuši, tāpēc, lai netraucētu pārējos, neskatoties uz lietu, gan bērni, gan atsevišķi tiešām bez elpas palikušie pieaugušie klusiņām devās pēc svaiga gaisa malka turpat uz ielas. Iekšā palikušajiem gaisa trūkumu kompensēja vaļā atvērtās durvis. Saldējumi bija interesanti, garšīgi, un, neskatoties uz to, ka degustācija bija ļoti pieticīga un par internetā solīto kafijas tasi tomēr katram bija jāmaksā papildus, tā arī būtu laimīgi šķīrušies, ja vien… Ja vien kafejnīcas īpašnieces un galvenās saldējuma gatavotājas pacietības mērs nebūtu pilns. Apņēmīgā solī devusies pie vienas no mūsu mammām ar zīdaini klēpī viņa «Melanholiskā valša» skaņu pavadībā iešņāca sejā pamatīgu audzināšanas šalti. Tā teikt, te ir kafejnīca, ”mūsu kafejnīca! Mazgāsiet grīdu, ja nepratīsiet savākt savus bērnus!”

Tā, ar vienu nicīgu frāzi, tika sabojāts viss tik gaidītais saldais piedzīvojums. Un lika padomāt. Gan par to, cik tomēr dažādi katrs izprot darbošanos viesmīlības un tūrisma biznesā, gan to, cik ļoti daži uzņēmēji pārvērtē savu devumu un ieguldījumu šai jomā. Bet pāri visam atziņa, ka visas tās demogrāfijas programmas un citi politiķu izdomātie pekstiņi var iet pupās, ja pat saldējuma kafejnīcā tās visatsaucīgākā auditorija – ģimenes ar bērniem – ir gaužām nevēlama ”parādība”…