Tāds dīvains vārds, vai ne? Un tā dīvaini skan izrunāts, un dīvaini izskatās, kad uzrakstīts. Taču… kāpēc gan ne? Ja jau reiz kā pašsaprotamu esam pieņēmuši industrializāciju, globalizāciju un citas “-ācijas”.

Tātad – poetizācija. Nu, vismaz reizi gadā. Septembrī, kad visur skan dzeja: Rainis un Ziedonis, Čaks un Vācietis, un… Jā, un vēl kādi pāris dižākie vārda meistari, kam, šķiet, izteikties dzejā reiz nozīmējis to pašu, ko mums šodien – elpot. Un tad ir vēl kāda sabiedrības daļa – mīlestību pret dzeju, poēziju ”savā stilā” izprotošie vai arī – izprast alkstošie, ar kuru gara darbiem pilns internets (un arī tipogrāfijām darba nepietrūkst, šo dzejdaru daudzskaitlīgos krājumiņus drukājot)… Lai gan – tas taču tomēr ir labāk, nekā, ja šie cilvēki virtuālajā vidē rakstītu visvisādas komentāru riebeklības, ja savus brīvos līdzekļus nevis krātu un taupītu krājumiņu izdošanai, bet „brāļotos” ar brūnajiem plastmasas divlitru pudeļu “brāļiem”… Tāpēc – priecāsimies par katru, kas dzeju rada, lasa, mīl un saprot! Arī tad, ja to, kas Dzejas vārdā nosaukts, ne vienmēr un uzreiz saprotam, vēl neizjūtam… Iespējams, ka saprašana un jušana ienāks mūsos kaut kad pēc tam – kā pērkons no skaidram debesīm, kā skaists un neatkārtojams pārdzīvojums. Vai kaut kā citādi…

Mums dzīvē tik ļoti pietrūkst Dzejas, poēzijas, lirikas, un – kas ir visskumjākais – bieži vien mēs to pat neapzināmies. Industrializācija, globalizācija un citas prāta konstruētās “-ācijas”, tik ļoti dominējot mūsu sadzīvē, dvēseli pliku noplicinājušas… Šādas un līdzīgas pārdomas manī raisījās, kopā ar topošās māmiņas statusā esošu, jaunu, simpātisku gidi izstaigājot Rēzeknes kultūras centru «Gors». Arī šeit Gars ir vārdā nosaukts, taču… tā klātbūtne dažbrīd jāmeklē ilgi un pacietīgi. Pat tad, kad gide paziņo, ka tūlīt redzēsim Lielo zāli, melnās milzīgās divviru durvis man asociējas ar… kāda pārtikas rūpniecības giganta produkcijas noliktavas ieeju (Zāle patiešām ir plaša, patīkami askētiski noformēta, modernām skaņu iekārtām aprīkota un jau par skanīgāko atzīta!) Kad, aplūkojot mākslinieku atpūtas telpu, griestos redzams viss cauruļu, vadu, kabeļu un sazin kādu vēl tehnoloģiju kopums, nepalīdz gides skaidrojums, ka šāda patlaban ir “pasaules arhitektūras mode” – kad redzams viss, kas saistīts ar ražošanu, jo… “arī māksla taču tiek ražota”. Ar rezignētu nopūtu nākas konstatēt: kamēr mēs uzskatīsim, ka Mākslu (Dzeju – tajā skaitā) RAŽO, nevis RADA, uz brīnumiem nevaram cerēt…

Tāpēc ir labi, ka vismaz reizi gadā, septembrī ļaujamiem tādai īstai poetizācijai!