Iedvesmai nav vecuma

Kopš tālā 1971. gada VIJA GRIMZA sauc sevi par liezērieti. Pēc veterinārārsta profesijas iegūšanas tieši Ozoli kļuva par viņas jaunajām mājām. Vija ir bagāta — izaudzināti trīs dēli un meita, ir 9 mazbērni. Viņa aktīvi piedalās pagasta senioru klubiņā, labprāt dodas ekskursijās un apciemo savus mīļos. Velta laiku saviem vaļaspriekiem, labprāt gatavo gan ikdienas maltītes, gan iepriecina senioru klubiņa biedrus un ciemiņus.

Zaņas pagasta kulinārā mantojuma interešu grupas kodolu veido dzīvi redzējušas un, kā esmu dzirdējusi Zaņas pusēs sakām, štramas sievas. Statistika viņas sagrupējusi pensionārēs un pirmspensijas vecuma sievietēs, taču kopīgas intereses, līdzīgs skats uz pasauli un humora izjūta izveidojusi domubiedru pulciņu.

Brocenieku OJĀRU DRUVASKALNU pilsētā pazīst visi — no bērna līdz sirmgalvim, tāpēc aicinu viņu uz sarunu par dzīvi. Otro gadu Ojārs ir pensijā. Ko dara? Viņš nejūtas izmests no laivas: “No rītiem pa dabas taku vai Mežaparku pastaigājos ar sunīti Kūperu, stunda un piecas minūtes paiet. Kopš bērnības mājās bijuši sunīši. Žēl, kad nomirst, jo ir ģimenes locekļi. Tad jāraud. Tagad mans draudziņš ir kā izlaists bērns. Kad ēdu, skatās, lai neapēdu par daudz. Dažreiz kaut ko nosper no galda, tad izrājamies. Ar sunīti ir jautrāka dzīve.

Tā tiekoties atzīst Aldis Šuriņš, kam dienas ir saplānotas ar saviem darbiem, mazbērnu treniņiem, arī sacensībām. Ar sportu viņš ir uz “tu”, un šajā sniegotajā ziemā ir izdevies noslēpot garus gabalus savam rūdījumam, lai būtu gatavs atkal uzsākt jauno sezonu vindsērfingā.

— Dzīve laukos veselības ziņā var būt dažāda — viss ir mūsu galvās. Ja ir lopi, lielas fermas, tas prasīs spēku. Kad pašai mājās sākotnēji vēl nebija ērtību, bija grūtāk. Ar laiku viss sakārtojās — līdz ar to ir mazāk problēmu, — tiekoties iepazīstina sportiskā un vispusīgā “Krepšēnu” saimniece Laima Klauža.

Dažiem cilvēkiem radošās izpausmes nav tikai vaļasprieks — tas ir dzīvesveids, kas piepilda ikdienu ar pozitīvu enerģiju un iedvesmu. Meirānu pagasta iedzīvotāja GUNTA SANDERE ir viena no mūsu novada darbīgajiem senioriem. Var tikai apbrīnot kundzes darba sparu, aizrautību un degsmi, ar kādu top katrs lolojums. Gunta aizraujas ar aušanu, gleznošanu, šūšanu un daudziem citiem rokdarbiem. Viņas ikdiena ir piepildīta ar krāsām, tekstūrām un idejām, un katrs radītais darbs stāsta par pacietību, prieku un mīlestību pret radošo procesu. Šī aizrautība ne tikai sniedz gandarījumu pašai, bet arī iedvesmo apkārtējos, pierādot, ka radošums neapstājas līdz ar gadiem.

Mākslinieks, dzejnieks un ilggadējs pedagogs Leons Staris pērn nosvinēja 90 gadu jubileju. Lai gan cēsnieks ir gan diplomēts inženieris, gan pedagogs, viņš atzīst, ka ir tehnisks cilvēks, kuru vienmēr saistījusi māksla. Tuva ir mākslas vēsture, arhitektūra, mēbeļu restaurācija, gleznošana, arī fotografēšana. Savukārt vajadzība rakstīt dzeju nāca dzīves brīdī, kad gandrīz tika zaudēta redze. Šobrīd dzejoļi tiek rakstīti jau 22. burtnīcā. Leons Staris ir arī kultūras biedrības “Harmonija” un Latvijas Neredzīgo biedrības biedrs. Pats teic, ka ir pārsteigts, ka kļuvis par kultūras darbinieku un, labsirdīgi iesmejot par sevi, teic: “Esmu kultūras dzīves pielikums.”

Tā bija novembra novakare, kad bijām sapulcējušies Staiceles bibliotēkā rakstnieces Dainas Grūbes romāna «Mūži akmenī» atvēršanas svētkos. Klāt bija arī rakstniece Daina Avotiņa, kuras fiziskais trauslums deviņdesmit astoņu gadu vecumā viņai nebija laupījis domas skaidrību. Kad pienāca vārds sveicējiem, droši kājās cēlās kāda ņipra kundze, lai skanīgi un no galvas bez minstināšanās nodziedātu rakstniecēm veltītu dziesmu ar vairākiem pantiem. Kāds man ausī iečukstēja: «Tā ir mūsu Veltiņa. Viņa tak ir īsts brīnums – savos deviņdesmit divos gados ar sparu piedalās vietējos kultūras pasākumos, bet vēl nesen tos septiņus kilometrus no savām «Brīvzemnieku» mājām uz Staiceli nāca kājām!» Vēlāk viena no bibliotekārēm mani uzrunāja, sak, tev jau sanāk tieši pa ceļam, varēsi Veltiņu aizvest mājās. Kad, savu kokli sapakojusi, meklēju pēc Veltiņas, nekur viņu vairs neatradu. Nospriedu, ka gan jau kāds cits šoferis atradies, un stūrēju caur rudens tumsu mājup. Tumsā gandrīz būtu pabraukusi garām, tomēr pēdējā brīdī pamanīju Staiceles autobusa pieturā kādu sīku cilvēka stāvu izstieptu roku, kā auto balsojot. Veltas kundze man jau galīgi bija izkritusi no prāta, un liels bija mans pārsteigums, kad auto sēdeklī, priecīgi čalodama, ietrausās brašā dziedātāja no bibliotēkas pasākuma – VELTA OZOLA.

..

Uzrunāta pastāstīt, kā balles dejas palīdz saglabāt možu garu daudzu gadu garumā, Cēsu novada iedzīvotāja Sandra Jaunākā uz sarunu atbrauc kopā ar draudzeni Sandru Kuhaļsku. Abas atzīst – dejas palīdz sevi uzturēt gan fiziskā, gan emocionālā ziņā.

Ir garšas un smaržas, kas atmiņā saglabājas daudzus gadus. Šķiet, ka nekad nevar aizmirst to, kā garšoja skolas pusdienas un kā smaržoja ēdnīcas zāle. Paaudzes ir augušas ar šo garšu atmiņās. Kusas pamatskolā četrdesmit sešu gadu garumā par siltu un gardu ēdienu rūpējās pavārīte LAIMA SIRMĀ, bet nu jau trīs gadus skolas ēdnīcas tvaiki ir nomainīti pret mājas krāsns smaržu, un stāsts turpinās kūkās un saldos našķos.

Apsēžoties pie viena galda ar bērzauniešiem RITU un ALOIZU VILGERTIEM, saruna sākas pati no sevis — par bērniem, darbu, ceļiem, kas aizveduši dažādos virzienos, un par kopā pavadītajiem gadiem, kuros piedzīvots daudz vairāk, nekā sākumā varēja iedomāties. Omulīgajā istabā pie karstas zāļu tējas un tikko ceptas, siltas ābolmaizes, kas gatavota pēc vecmāmiņas nošpikotās receptes, pamazām atklājas ģimenes stāsts, kurā līdzās darbam un pienākumiem vienmēr bijusi vieta sirsnībai, savstarpējai sapratnei un kopā būšanai.

Jaunais gads daudziem saistās ar jauniem apsolījumiem sev, kā turpmāk tiks dzīvots, lielākoties pat nesatraucoties, vai šo apņemšanos izdosies noturēt vismaz līdz gada beigām. Taču sarunā ar cēsnieci Viju Cauni jaušamas pavisam citas dzīves vadlīnijas – solīt sev un citiem tikai to, ko ir apņēmība un arī varēšana izdarīt. Lai gan devītais gadu desmits jau iet uz beigām un ikdienas ķibeles, kā arī veselības likstas nav svešas, V. Caune sarunās ir modra un veicamo darbu ieceru pilna. Vecākās paaudzes cēsnieki V. Cauni pazīst kā Cēsu rajona galveno arhitekti. Izstudējusi arhitektūru, viņa pildīja šo amatu kopš 1966. gada vidus līdz 1982. gadam, pēc tam daudzus gadus strādāja Rīgā. Taču mājas ir šeit, Cēsīs, un te viņa arī savā cienījamajā vecumā ir sabiedriski aktīva.

Pirms nepilniem divdesmit gadiem ANNA AMEĻKOVA attiecību dēļ pārcēlās uz Vāciju, bet nu jau piekto gadu ir atpakaļ Madonā, kur savulaik strādāja par sākumskolas skolotāju.

Daba ir paredzējusi, ka miega laikā notiek cilvēka organisma atjaunošanās procesi, tādēļ miegs ir viens no mūsu veselības galvenajiem balstiem, taču ikdienas steigā tas nereti tiek atstāts otrajā plānā. Rezultātā arvien vairāk cilvēku saskaras ar dažādiem miega traucējumiem – grūtībām iemigt, biežu mošanos naktī, nepietiekamu miega ilgumu, pastiprinātu miegainību, elpošanas grūtībām miega laikā un citiem. Šo problēmu biežums pieaug līdz ar vecumu un hronisku slimību esamību.

Madonas pilsēta nākamgad svinēs simto gadadienu, bet praulēnietis Imants Pulkstenis nākamā gada pavasarī atzīmēs savu 65 gadu pārpilnības skaņdarbu. Tas varētu būt arī pensionēšanās laiks, kaut Imanta gadījumā tas nu nekādi nešķiet īstenība.

Cilvēka mūžs ir kā biezs, daudzkrāsains albums, kurā katrs gads ir sava lappuse un katrs notikums — fotogrāfija, kas glabā ne tikai pašu mirkli, bet arī tā sajūtu un nozīmi. Kad šajā albumā sakrājas desmitgades, tas kļūst par īpašu liecību — izturībai, darba gadiem, ģimenes plecam blakus un laikiem, kas mainījušies un pārvērtušies tik strauji, ka šodiena vairs neatgādina to pasauli, kurā viss sākās.

Svētku laiks it visiem saistās ar svinīgiem pasākumiem, draudzīgām pieņemšanām vai vienkārši ģimeniski pacilājošu vakarēšanu. Tas liek arī saņemties un nedaudz uzposties. Vai seniori turpina apmeklēt frizētavas, un kādi matu griezumi pašreiz ir cieņā cilvēkiem cienījamākā vecumā?

.

Veselavieša Ēvalda Krieviņa vizītkarte ir īsa – atvaļināts pulkvežleitnants,    aizraušanās - militārās vēstures pētniecība. Azartisks, valodā tiešs, faktos un dokumentos meklē likumsakarības, skaidro notikumus. “Pensionāram laika daudz. Sevi saucu par nelikumīgu vēsturnieku. Vispirms kaut ko uzzinu, tad braucu meklēt pieminētās vietas, iesaistītos cilvēkus, zīmēju kartēs, precizēju notikumus,. Tad top notikumu apraksti, karavīru kapa vietu sakopšana,” savu darbību raksturo pētnieks.