Ik trešdienu bijušās Saldus ģimnāzijas sporta zālē vingro 20 līdz 50 Saldus seniores. Šāda iespēja radās pērn maijā, kad notika pirmā nodarbība, ko finansē Eiropas Savienība. Seniores izkustina trenere fizioterapeite Ligita Maruta Marinkoviča no Talsiem. Viņa stāsta, ka bezmaksas nodarbības paredzētas līdz jūnija vidum.
Pagalmā uz veļas šņores izkārti žāvēties rotaļu lāči, kurus mazā dakterīte Aija sašpricējusi, līdz tajos pildītās zāģu skaidas kļuvušas galīgi slapjas. Lellēm pie rokām vai kājām piesieti skaliņi, lai sadzītu lūzums. Droši vien tas nolūkots no vectēva, kurš strādāja par veterinārārstu. Mazajai Aijai patika arī tirgoties. Rabarberus vecāmāte neļāva tā vienkārši izniekot, bet dadžu kāti ar to milzu lapām gan noderēja, lai spēlētu veikalos.
“Vēsturiski senie latvieši pavasarī bērzu un kļavu sulas dzēra kā vitamīnu un minerālvielu papildinājums pēc garās ziemas. Seniem latviešiem ziemā bija diezgan vienveidīgs uzturs -graudaugi, kartupeļi, gaļa, bet maz dārzeņu. It īpaši tuvojoties pavasarim svaigu dārzeņu uzturā ļoti saruka, kas nozīmēja, ka bija nepietiekams vitamīnu un minerālvielu daudzums. Tāpēc dzēra bērzu un kļavu sulas, ticot ka tās dod enerģiju, papildinot uzturu ar vitamīniem un minerālvielām. Mūsdienās, ziemas periodā var nodrošināt sabalansētu un dažādu uzturu, tādēļ abu sulu maģiskās īpašības ir palikušas tikai tradīciju līmenī,” pastāsta Cēsu klīnikas uztura speciāliste Kristīne Sekace.
Tikšanās ar selekcionāru Jāni Rukšānu vienmēr ir pilna smieklu un humora un arī apliecinājums cilvēka neizsīkstošajām darba spējām un mīlestībai uz ziediem. Selekcionārs ir izveidojis pasaulē lielāko krokusu kolekciju, kas pašlaik ir pilnziedā Raiskuma pagasta “Jaunrūjās”. Tur ar apburošu smaržu un krāsu daudzveidību zied divi tūkstoši krokusu paraugu – gandrīz neviens no tiem nav šķirnes, visi ir savvaļas augi. Pavisam kolekcijā šobrīd ir ap 4,5 tūkstošiem sīpolaugu dažādība. Patlaban daudzi brauc ciemos uz “Jaunrūjām”, lai, kā teic J. Rukšāns, sastaptu pavasari. Viena apmeklētāja sociālajos tīklos, daloties iespaidos par redzēto, selekcionāru nodēvēja par ziedu Maestro.
“Lai gan ziema ir pārbaudījums jebkurai ādai, nobriedušai ādai šis periods ir visizaicinošākais. Aukstais vējš un sausais telpu gaiss rada agresīvu vidi, kas burtiski ”izsūc” ādas mitruma rezerves. Gadu gaitā palēninās reģenerācija, kavējot lipīdu slāņa un dabīgā mitrinošā faktora veidošanos. Tāpat aukstuma ietekmē sašaurinās asinsvadi un palēninās asins un limfas mikrocirkulācija. Šūnām netiek piegādāts pietiekams skābeklis, tādēļ sejas krāsa kļūst pelēcīga, nogurusi, parādās tūska un krunciņas kļūst izteiktākas,” par ziemas laikapstākļu ietekmi uz ādu “Druvai” pastāsta topošā skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā, 3. kursa studente BA “Turība” veselības aprūpes virzienā ”Estētikā kosmetoloģija” Annija Grinšpone.
Zaņas pagasta kulinārā mantojuma interešu grupas kodolu veido dzīvi redzējušas un, kā esmu dzirdējusi Zaņas pusēs sakām, štramas sievas. Statistika viņas sagrupējusi pensionārēs un pirmspensijas vecuma sievietēs, taču kopīgas intereses, līdzīgs skats uz pasauli un humora izjūta izveidojusi domubiedru pulciņu.
Brocenieku OJĀRU DRUVASKALNU pilsētā pazīst visi — no bērna līdz sirmgalvim, tāpēc aicinu viņu uz sarunu par dzīvi. Otro gadu Ojārs ir pensijā. Ko dara? Viņš nejūtas izmests no laivas: “No rītiem pa dabas taku vai Mežaparku pastaigājos ar sunīti Kūperu, stunda un piecas minūtes paiet. Kopš bērnības mājās bijuši sunīši. Žēl, kad nomirst, jo ir ģimenes locekļi. Tad jāraud. Tagad mans draudziņš ir kā izlaists bērns. Kad ēdu, skatās, lai neapēdu par daudz. Dažreiz kaut ko nosper no galda, tad izrājamies. Ar sunīti ir jautrāka dzīve.
Viena no mūsdienu Latvijas raksturīgākajām iezīmēm ir iedzīvotāju došanās peļņā uz ārzemēm. Daudziem radi vai draugi ir prom no dzimtenes, nereti viņi ārzemēs arī paliek.
Kopš tālā 1971. gada VIJA GRIMZA sauc sevi par liezērieti. Pēc veterinārārsta profesijas iegūšanas tieši Ozoli kļuva par viņas jaunajām mājām. Vija ir bagāta — izaudzināti trīs dēli un meita, ir 9 mazbērni. Viņa aktīvi piedalās pagasta senioru klubiņā, labprāt dodas ekskursijās un apciemo savus mīļos. Velta laiku saviem vaļaspriekiem, labprāt gatavo gan ikdienas maltītes, gan iepriecina senioru klubiņa biedrus un ciemiņus.
Tā tiekoties atzīst Aldis Šuriņš, kam dienas ir saplānotas ar saviem darbiem, mazbērnu treniņiem, arī sacensībām. Ar sportu viņš ir uz “tu”, un šajā sniegotajā ziemā ir izdevies noslēpot garus gabalus savam rūdījumam, lai būtu gatavs atkal uzsākt jauno sezonu vindsērfingā.
— Dzīve laukos veselības ziņā var būt dažāda — viss ir mūsu galvās. Ja ir lopi, lielas fermas, tas prasīs spēku. Kad pašai mājās sākotnēji vēl nebija ērtību, bija grūtāk. Ar laiku viss sakārtojās — līdz ar to ir mazāk problēmu, — tiekoties iepazīstina sportiskā un vispusīgā “Krepšēnu” saimniece Laima Klauža.
Dažiem cilvēkiem radošās izpausmes nav tikai vaļasprieks — tas ir dzīvesveids, kas piepilda ikdienu ar pozitīvu enerģiju un iedvesmu. Meirānu pagasta iedzīvotāja GUNTA SANDERE ir viena no mūsu novada darbīgajiem senioriem. Var tikai apbrīnot kundzes darba sparu, aizrautību un degsmi, ar kādu top katrs lolojums. Gunta aizraujas ar aušanu, gleznošanu, šūšanu un daudziem citiem rokdarbiem. Viņas ikdiena ir piepildīta ar krāsām, tekstūrām un idejām, un katrs radītais darbs stāsta par pacietību, prieku un mīlestību pret radošo procesu. Šī aizrautība ne tikai sniedz gandarījumu pašai, bet arī iedvesmo apkārtējos, pierādot, ka radošums neapstājas līdz ar gadiem.
Mākslinieks, dzejnieks un ilggadējs pedagogs Leons Staris pērn nosvinēja 90 gadu jubileju. Lai gan cēsnieks ir gan diplomēts inženieris, gan pedagogs, viņš atzīst, ka ir tehnisks cilvēks, kuru vienmēr saistījusi māksla. Tuva ir mākslas vēsture, arhitektūra, mēbeļu restaurācija, gleznošana, arī fotografēšana. Savukārt vajadzība rakstīt dzeju nāca dzīves brīdī, kad gandrīz tika zaudēta redze. Šobrīd dzejoļi tiek rakstīti jau 22. burtnīcā. Leons Staris ir arī kultūras biedrības “Harmonija” un Latvijas Neredzīgo biedrības biedrs. Pats teic, ka ir pārsteigts, ka kļuvis par kultūras darbinieku un, labsirdīgi iesmejot par sevi, teic: “Esmu kultūras dzīves pielikums.”
