Cilvēki, kuri aizvadījuši garu mūžu, bieži sev līdzi nes daudz vairāk nekā redzams fotogrāfijās. Viņu stāstos satiekas bērnība pagalmā, jaunības sapņi, gadi, kad tika strādāts bez sevis taupīšanas, jo tā bija pārliecība un pienākums. Šajos stāstos dzīvo ģimene, kuras labā darīts viss, laiks, kas bijis gan gaišs, gan pārbaudījumu pilns, un laiks, kurā cilvēks uzaudzis, mainījies un reizē palicis uzticīgs svarīgākajām vērtībām.
Aplūkojot ļaudonieša VALDA KĻAVIŅA dzīves albumu, var sajust, cik liela ir viņa mūža pieredzes bagātība. Šajā atmiņu krājumā nav apkopoti tikai fakti vai datumi - tajā noglabāts raksturs, spēks, smaidi un arī smagie brīži. Šis ir stāsts par to, kā nodzīvoti 85 gadi ar darbu, kas veikts no sirds, ar rūpēm par savējiem, ar spēju piecelties un turpināt, ar prieku par paveikto un ar pateicību par piedzīvoto.

Lauku bērns
- Esmu dzimis 1940. gadā Meirānos, mammai bijām četri bērni. Tēti tikpat kā neredzēju, jo viņš gatavoja un kārtoja materiālus mājas celšanai, lai var uzcelt jaunu mitekli. Tēvs vienmēr bija darbā, redzējām viņu tikai tad, kad viņš bija slims un gulēja gultā. Agrāk bija tās gultas ar augstajiem koka galiem, un mēs - bērni - mazi būdami pa tiem lēkājām. Mamma ienāca, ieraudzīja un mūs bāra, sak, tētis slims, viņam ir grūti - nu ko jūs darāt?! Tētis, protams, neko neteica. Tā mēs augām... Atminos, kā vienreiz tētis teica, ka mēs taisīsim lidmašīnu. Pagāja visa diena, kamēr tā tika gatava. Otrā dienā, kad pamodos, redzēju - tētis uztaisījis arī traktoru. Tam apakšā bija pielikta plāksnīte un zobrats, un, kad traktorīti vilka, tas tarkšķēja. Gāja gadi, un sākās skolas laiks. Mācījos Meirānu septiņgadīgajā skolā. Toreiz tilta vēl nebija, pārcēlājs visus cēla pāri ar laivām. Uz skolu bija jāiet trīsarpus kilometrus, gājām pa dzelzceļu. Man prātā palikusi viena reize, kad ziemā, puteņa laikā gājām pa sliedēm un momentā kaut kas nošņāca gar ausīm garām - tā bija lokomotīve, kas izpūta tvaiku, bet mēs visi novēlāmies lejā no uzbēruma. Meirānu vecā skola kara laikā bija nodegusi, puikas tur krāmējās pa vecajām ierēm, es tai skaitā. Toreiz bija modē vākt un kolekcionēt putnu olas - mainījāmies ar tām, pētījām cits cita savākto. Vienam puikam krājumā bija arī gārņa ola - tāda liela, zila, un mēs šo kolekciju apbrīnojām. Vasaru rītos, kad jau biju pietekami liels un vecākā māsa nāca līdzi, gāju uz upi makšķerēt. Toreiz zivis ķērās labi - iemet tik makšķeri un velc guvumu laukā. Mājās mums bija baltā ķēvīte, no pieciem asajiem astriem un drošības adatas sanāca āķis, - bērnību atmiņā atsauc Valdis Kļaviņš.
Pabeidzot pamatskolu, Valdis devās mācīties uz Priekuļu tehnikumu. Tos laikus viņš atceras kā tīri normālus, neko sliktu pateikt nevarot. Divu vai divarpus mēnešu garumā ilga prakses, vienā gadā Valdis un vēl citi puiši nosūtīti uz ražas novākšanu Kazahstānā.

Iets cauri grūtībām
- Māsa beidza skolu ar sarkano diplomu, brauca uz vienu skolu, uz otru skolu, bet nekur viņu neņēma pretī. Kaut kur jau bija jāpaliek, viņa beigās aizbrauca uz Stāmerienu. Direktore tur tolaik bijusi krieviete, un tā laikam teikusi, ka nevarēšot māsu uzņemt. Bet māsa prasījusi, kur tad lai paliek, ja nekur neņem? Tā viņu tomēr uzņēma un pēc diviem gadiem pārcēla uz citu tehnikumu, kurā gribēja. Pēc absolvēšanas viņa uzsāka darba gaitas.
1949. gadā izsūtīja tēti. Mūsu mājā bija kratīšana, tēvu nosēdināja istabas vidū, mēs visi skatījāmies. Palikām tikai ar mammu. Ja nemaldos, mums laikam bija trīsdesmit hektāru zemes, un tāpēc tikām ieskaitīti „kulakos". Tēti aizveda arī tāpēc, ka viņš bijis aizsargs un ciema priekšnieka palīgs, cik sapratu. Mums bija jāatstāj māja, bet vietējā vara bija labvēlīga un pārcēla mūs uz turpat blakus esošo kaimiņu māju. 1956. gadā tētis tika atbrīvots un pārnāca mājās. Vēl atceros - kad noslēdzās mācības tehnikumā, vajadzēja sākt domāt par darba gaitām. Gribēju strādāt motorcehā, bet mani ielika fermu mehanizācijas nodaļā par priekšnieku. Negribēju, teicu, ka tā taču nav mana specialitāte, pilnīgi sveša lieta. Man teica, ka esot kāds kungs, kurš sakārtos vajadzīgos papīrus un iesākumā mani apmācīs. Tā arī dzīvojām līdz brīdim, kad mani iesauca armijā. Priecājos, ka tiku vaļā, un, saņemot vēstuli uz dienestu ar stāstījumu, kā tur klājas, biju priecīgs, ka esmu prom no turienes. Pēc mācību rotas mūs armijā sadalīja pa rotām. Vienmēr skatos kartē, kur atzīmēta pilsēta Čortkova, un cenšos atrast visas ielas, bet laika gaitā jau viss ir izmainījies. Klases audzinātāja mani pierunāja iet mācīties tālāk, iesniedzu dokumentus sagatavošanas kursiem. Tad sapratu, ka no matemātikas neko nezinu. Pamatskolas matemātiku sapratu, bet to, kas tālāk sekoja, neizpratu. Augstāko izglītību beigu beigās veiksmīgi ieguvu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Atnākot no akadēmijas, mani uz Ļaudonu līdzi „savāca" kolhoza priekšsēdētājs Voldemārs Māliņš, ilgus gadus bijām kaimiņi, - stāsta Valdis.

Garš darba ceļš
Trīsdesmit trīs gadi - tik liels ir Kļaviņa kunga darba mūžs. No bērnības Valdis radināts pie pieticības - darīt savu darbu labi, „nelīst" priekšniekos un dzīvot nomaļus. Laulībā ar mīļo sieviņu dzimuši bērni - meita dzīvo un strādā Rīgā, kādu laiku pavadījusi arī ārzemēs. Dēls arī strādā galvaspilsētā par projektētāju, „piestutē" vecākus, kad atbrauc ciemos. Ar skumju smaidu Valdis nosaka: - Par nostrādātajiem gadiem pensija ir „briesmīgi liela" - ar iepriekšējo pielikumu pārsniegti četrsimts eiro. Vajadzētu piepucēt apkārtni ap māju, bet katru reizi ienāk prātā doma, ka arī rīt būs diena, un iecere atliekas. Dažreiz sašvakojas veselība un ir grūti pakustēties, bet tad, kad dēls atstāj mašīnu, var aizripināt uz veikalu vai pie dakteriem. Mīļa nodarbe ir fotografēšana - pirms gadiem piecpadsmit vai divdesmit dēls atvedis datoru un fotoaparātu, un tā sākās hobijs. Neviens saulriets vai saullēkts nepagāja garām, neaizejot līdz Aiviekstes tiltam.