Anna ir izaudzinājusi divas meitas, un viens no iemesliem, lai atgrieztos dzimtenē, bija vēlme būt kopā ar mazbērniem.
- Iesākums Vācijā bija ļoti grūts, vajadzēja pāris gadus, lai tur iejustos. "Tautas skolā" apguvu un nokārtoju eksāmenus vācu valodā. Tā kā mīlu deju un nevaru sevi iedomāties bez kustības, meklēju iespēju arī Vācijā turpināt dejot līnijdejas. Nekas tāds tur nenotika, bet dzīvoju pie pašas Reinas, netālu no Francijas, un tur gan uzmeklēju dejotājus un pievienojos franču līnijdeju dejotājiem. Ar laiku savu sirdslietu - dejas - piedāvāju vietējā "Tautas skolā" un pasniedzu līnijdejas vāciešiem. Visiem tās ļoti patika, savukārt man tā bija nenovērtējama pieredze, - vēsta Anna.

Atpakaļ pie mazbērniem
Sasniedzot pensijas vecumu, arvien vairāk vilcis atpakaļ uz dzimteni, uz mājām: - Arvien vairāk gribējās būt savā kultūrā, valodā, satikt ģimeni, mazbērnus, draugus. Kontakts ar vāciešiem ir palicis - tur ir draugi, paziņas, bet tobrīd un joprojām vēlos būt Latvijā. Šeit tveru visu, ko varu un cik gadi atļauj. Madonā dejoju līnijdejas, Dzelzavā vadu nodarbības turienes aktīvajām līnijdejotājām; piedalos latvisko danču vakaros, mācos tango, vingroju, priecājos par mazbērniem, kuri vasarās ciemojas pie manis, bet ziemās braucu uz Valmieru pie meitas ģimenes, kur biju apsolījusi atvasēm palīdzēt. Divas nedēļas esmu Madonā, nedēļu pavadu pie mazbērniem Valmierā, tad atkal atpakaļ uz Madonu un atkal pie viņiem. Šobrīd visi trīs mazbērni ir skolas vecumā - mācās 2., 4. un 8. klasē, katram ir savi pulciņi, sporta nodarbības, ļoti aizņemti. Aizbraucot esmu pilna laika šoferis, reizēm arī skolotāja un spēļu draugs.

Vingrošana iedvesmo
Madonā Anna atgriezās kovida laikā un jutās kā izkritusi no kuģa. Pulcēšanās bija neiespējama, bet par laimi pamazām aktivitātes atgriezās: - Atklāju, ka pilsētas seniori sporta hallē vingro. Divus rītus ik nedēļas no pulksten 8 līdz 9 nu jau labu laiku vingroju arī es. Visi esam satrenējušies, zālē esam vairāk nekā divdesmit cilvēku. Tā kā nodarbību vadītāja Tekla Reinika reiz apslima, vadošajā uzdevumā iemeta arī mani. Neko pretim neteicu, un tagad esam jau vairāki nodarbību vadītāji. Kopumā - esmu lielā sajūsmā par darbīgajiem vingrotājiem - tik pozitīva gaisotne, nevienam nav laika pukstēt, stunda paiet kārtīgā treniņā.

Aizrauj latviskie danči
Pirms gada Anna uzzināja par danču vakariem Madonas novada kultūras centrā. - Esmu "ar papīriem" tautas dejās, jo, studējot Liepājā, kā papildspecialitāti ieguvu deju pedagoga kvalifikāciju - varēju mācīt gan tautas dejas, gan sporta dejas, - atceras viņa. - Savulaik dejas Madonā mācīju sākumskolas bērniem, bet deju kolektīvā pati nekad neesmu dejojusi. Tas prasa visu brīvo laiku, bet man, atgriežoties Latvijā, bieži jābūt pie mazbērniem. Kad uzzināju par latviskajiem dančiem, labprāt pievienojos. Nodarbības otrdienu vakaros vada Tālis Karlsons, reizēm atbrauc dejotāji arī no Gulbenes, Valmieras, Rēzeknes, Krāslavas un Viļāniem, tā ir lieliska izkustēšanās un jauki pavadīts vakars. Deju soļus parāda, mūziku nodrošina - jāmetas tik iekšā dejā un rotaļā.
- Vai zini, ka Madonā ir arī nodarbības Argentīnas tango? - vaicā Anna. - Tur esmu bijusi un šad tad joprojām pievienojos.

Ar saknēm Latgalē
Televizora Annai dzīvoklī nav, par ko viņa neizsakāmi priecājas, bet atzīst, ka pēdējā laikā telefonā pārāk bieži skatās sociālajos tīklos. Annai patīk ceļot - gan pa Latviju, Lietuvu, Igauniju, gan tālāk. Patīk arī doties pārgājienos, ko praktizē gan grupās, gan retāk - viena.
Vasarā viņa dodas uz dārzu, kur izaudzē kartupeļus, vēl citus dārzeņus, kā arī puķes: - Dārzs man ir tuvu mājai, esmu ļoti apmierināta. Man patīk staigāt, kustēties, vasarās patīk peldēt, esmu taču izaugusi pie ezera. Nāku no Latgales - esmu dzimusi Bērzgalē. Bijām četri bērni, tagad esam palikušas vien divas māsiņas. Ar māsu gadā reizi satiekamies, viņa dzīvo Jelgavā. Radu kopumā man ir daudz, bet viņi ir izkaisīti pa visu Latviju, Madonā esmu vienīgā. Martā, kad man apritēs 70 gadi, gribu uzrīkot ballīti. Tad visus saaicināšu satikties, viesnīcā vietas nakšņošanai jau rezervētas.