Iedvesmai nav vecuma

Tā bija novembra novakare, kad bijām sapulcējušies Staiceles bibliotēkā rakstnieces Dainas Grūbes romāna «Mūži akmenī» atvēršanas svētkos. Klāt bija arī rakstniece Daina Avotiņa, kuras fiziskais trauslums deviņdesmit astoņu gadu vecumā viņai nebija laupījis domas skaidrību. Kad pienāca vārds sveicējiem, droši kājās cēlās kāda ņipra kundze, lai skanīgi un no galvas bez minstināšanās nodziedātu rakstniecēm veltītu dziesmu ar vairākiem pantiem. Kāds man ausī iečukstēja: «Tā ir mūsu Veltiņa. Viņa tak ir īsts brīnums – savos deviņdesmit divos gados ar sparu piedalās vietējos kultūras pasākumos, bet vēl nesen tos septiņus kilometrus no savām «Brīvzemnieku» mājām uz Staiceli nāca kājām!» Vēlāk viena no bibliotekārēm mani uzrunāja, sak, tev jau sanāk tieši pa ceļam, varēsi Veltiņu aizvest mājās. Kad, savu kokli sapakojusi, meklēju pēc Veltiņas, nekur viņu vairs neatradu. Nospriedu, ka gan jau kāds cits šoferis atradies, un stūrēju caur rudens tumsu mājup. Tumsā gandrīz būtu pabraukusi garām, tomēr pēdējā brīdī pamanīju Staiceles autobusa pieturā kādu sīku cilvēka stāvu izstieptu roku, kā auto balsojot. Veltas kundze man jau galīgi bija izkritusi no prāta, un liels bija mans pārsteigums, kad auto sēdeklī, priecīgi čalodama, ietrausās brašā dziedātāja no bibliotēkas pasākuma – VELTA OZOLA.

..

Jaunais gads daudziem saistās ar jauniem apsolījumiem sev, kā turpmāk tiks dzīvots, lielākoties pat nesatraucoties, vai šo apņemšanos izdosies noturēt vismaz līdz gada beigām. Taču sarunā ar cēsnieci Viju Cauni jaušamas pavisam citas dzīves vadlīnijas – solīt sev un citiem tikai to, ko ir apņēmība un arī varēšana izdarīt. Lai gan devītais gadu desmits jau iet uz beigām un ikdienas ķibeles, kā arī veselības likstas nav svešas, V. Caune sarunās ir modra un veicamo darbu ieceru pilna. Vecākās paaudzes cēsnieki V. Cauni pazīst kā Cēsu rajona galveno arhitekti. Izstudējusi arhitektūru, viņa pildīja šo amatu kopš 1966. gada vidus līdz 1982. gadam, pēc tam daudzus gadus strādāja Rīgā. Taču mājas ir šeit, Cēsīs, un te viņa arī savā cienījamajā vecumā ir sabiedriski aktīva.

Pirms nepilniem divdesmit gadiem ANNA AMEĻKOVA attiecību dēļ pārcēlās uz Vāciju, bet nu jau piekto gadu ir atpakaļ Madonā, kur savulaik strādāja par sākumskolas skolotāju.

Daba ir paredzējusi, ka miega laikā notiek cilvēka organisma atjaunošanās procesi, tādēļ miegs ir viens no mūsu veselības galvenajiem balstiem, taču ikdienas steigā tas nereti tiek atstāts otrajā plānā. Rezultātā arvien vairāk cilvēku saskaras ar dažādiem miega traucējumiem – grūtībām iemigt, biežu mošanos naktī, nepietiekamu miega ilgumu, pastiprinātu miegainību, elpošanas grūtībām miega laikā un citiem. Šo problēmu biežums pieaug līdz ar vecumu un hronisku slimību esamību.

Uzrunāta pastāstīt, kā balles dejas palīdz saglabāt možu garu daudzu gadu garumā, Cēsu novada iedzīvotāja Sandra Jaunākā uz sarunu atbrauc kopā ar draudzeni Sandru Kuhaļsku. Abas atzīst – dejas palīdz sevi uzturēt gan fiziskā, gan emocionālā ziņā.

Ir garšas un smaržas, kas atmiņā saglabājas daudzus gadus. Šķiet, ka nekad nevar aizmirst to, kā garšoja skolas pusdienas un kā smaržoja ēdnīcas zāle. Paaudzes ir augušas ar šo garšu atmiņās. Kusas pamatskolā četrdesmit sešu gadu garumā par siltu un gardu ēdienu rūpējās pavārīte LAIMA SIRMĀ, bet nu jau trīs gadus skolas ēdnīcas tvaiki ir nomainīti pret mājas krāsns smaržu, un stāsts turpinās kūkās un saldos našķos.

Apsēžoties pie viena galda ar bērzauniešiem RITU un ALOIZU VILGERTIEM, saruna sākas pati no sevis — par bērniem, darbu, ceļiem, kas aizveduši dažādos virzienos, un par kopā pavadītajiem gadiem, kuros piedzīvots daudz vairāk, nekā sākumā varēja iedomāties. Omulīgajā istabā pie karstas zāļu tējas un tikko ceptas, siltas ābolmaizes, kas gatavota pēc vecmāmiņas nošpikotās receptes, pamazām atklājas ģimenes stāsts, kurā līdzās darbam un pienākumiem vienmēr bijusi vieta sirsnībai, savstarpējai sapratnei un kopā būšanai.

Madonas pilsēta nākamgad svinēs simto gadadienu, bet praulēnietis Imants Pulkstenis nākamā gada pavasarī atzīmēs savu 65 gadu pārpilnības skaņdarbu. Tas varētu būt arī pensionēšanās laiks, kaut Imanta gadījumā tas nu nekādi nešķiet īstenība.

Cilvēka mūžs ir kā biezs, daudzkrāsains albums, kurā katrs gads ir sava lappuse un katrs notikums — fotogrāfija, kas glabā ne tikai pašu mirkli, bet arī tā sajūtu un nozīmi. Kad šajā albumā sakrājas desmitgades, tas kļūst par īpašu liecību — izturībai, darba gadiem, ģimenes plecam blakus un laikiem, kas mainījušies un pārvērtušies tik strauji, ka šodiena vairs neatgādina to pasauli, kurā viss sākās.

Svētku laiks it visiem saistās ar svinīgiem pasākumiem, draudzīgām pieņemšanām vai vienkārši ģimeniski pacilājošu vakarēšanu. Tas liek arī saņemties un nedaudz uzposties. Vai seniori turpina apmeklēt frizētavas, un kādi matu griezumi pašreiz ir cieņā cilvēkiem cienījamākā vecumā?

.

Veselavieša Ēvalda Krieviņa vizītkarte ir īsa – atvaļināts pulkvežleitnants,    aizraušanās - militārās vēstures pētniecība. Azartisks, valodā tiešs, faktos un dokumentos meklē likumsakarības, skaidro notikumus. “Pensionāram laika daudz. Sevi saucu par nelikumīgu vēsturnieku. Vispirms kaut ko uzzinu, tad braucu meklēt pieminētās vietas, iesaistītos cilvēkus, zīmēju kartēs, precizēju notikumus,. Tad top notikumu apraksti, karavīru kapa vietu sakopšana,” savu darbību raksturo pētnieks.

Kopš kara sākuma Ukrainā multiplās sklerozes biedrība “MSs Cēsis” ikvienu aicina adīt zeķes, lai tā palīdzētu Ukrainas karavīriem frontē. Dziju biedrībai ziedo “Limbažu Tīne”, bet pieteikties adīt zeķes var ikviens, kurš jūt aicinājumu. Viena no adītājām ir deviņdesmitgadīgā cēsniece Lidija Jonāne, kurai ne tikai padodas brīnišķīgu zeķu adīšana, bet ir arī lieliska humora izjūta un spēja priecāties par dzīvi. Viņa dzimusi Daugavpilī, bet dzīve atvedusi uz Cēsīm.

Šķiet, ka esam pieraduši pie kokiem kā kaut kā pašsaprotama — tie ir visapkārt. Taču brīdī, kad koks nonāk amatnieka rokās, tas pēkšņi kļūst par daudz ko vairāk nekā vienkārši materiālu. Katram kokam ir savs stāsts, smarža, raksts, gadsimtu laikā izveidojies raksturs. Un, iespējams, tieši tāpēc koks ir viens no pateicīgākajiem materiāliem interjera priekšmetu un mēbeļu radīšanā.

Ērglēnietes Vijas Porietes ģimenē izauguši pieci bērni. Andrievs dzīvo un strādā Rīgā, Lelde — Vācijā, Vita — Anglijā, Liene pa Rīgu, bet Jānis dzīvo un strādā Ērgļos. Dēla apsaimniekotajā viesu namā dzīvoklis Ērgļos tagad atvēlēts arī mammai.

NTZ_09cmyk NTZ_10cmyk NTZ_11cmyk NTZ_12cmyk

Rudenī līdz ar tumšāka laika iestāšanos vairāk jāpiedomā, kā saudzēt acis, tās lieki nepārpūlot. Cēsu klīnikas oftalmologs Dāvis Raščevskis “Druvai” pastāstīja, kam tumšajā sezonā vairāk pievērst uzmanību, rūpējoties par redzi, kādi  simptomi jāpamana  un cik bieži nepieciešams apmeklēt acu ārstu .

Pēteris Eriņš ir viens no tiem mūsu novada aktīvajiem senioriem, kas stiprina Madonas novada senioru komandu un pievienojas savos sporta veidos Latvijas Sporta veterānu savienības spartakiādē. Viņa disciplīnas ir distanču slēpošana, riteņbraukšana, nūjošana. Mājās ir sakrātas arī izcīnītās trofejas — kausi, medaļas, diplomi.

Dzīves pieredze, siltums un sirsnība — tie ir vārdi, kas vislabāk raksturo seniorus. Gadi nav šķērslis aktīvai dzīvei, gluži pretēji — tie ir stāstu, atmiņu un gudrības bagātību krātuve. Senioru klubiņi ir vietas, kur šīs bagātības tiek dalītas ar citiem. Kopā sanākšana te nav tikai brīdis sarunām vai atpūtai, tā ir īsta kopā būšanas svētība — iespēja satikt draugus, iepazīt jaunus cilvēkus, dalīties priekā un piedzīvojumos, atklāt savus talantus un aizraušanās.