Iedvesmai nav vecuma

Apsēžoties pie viena galda ar bērzauniešiem RITU un ALOIZU VILGERTIEM, saruna sākas pati no sevis — par bērniem, darbu, ceļiem, kas aizveduši dažādos virzienos, un par kopā pavadītajiem gadiem, kuros piedzīvots daudz vairāk, nekā sākumā varēja iedomāties. Omulīgajā istabā pie karstas zāļu tējas un tikko ceptas, siltas ābolmaizes, kas gatavota pēc vecmāmiņas nošpikotās receptes, pamazām atklājas ģimenes stāsts, kurā līdzās darbam un pienākumiem vienmēr bijusi vieta sirsnībai, savstarpējai sapratnei un kopā būšanai.

Jaunais gads daudziem saistās ar jauniem apsolījumiem sev, kā turpmāk tiks dzīvots, lielākoties pat nesatraucoties, vai šo apņemšanos izdosies noturēt vismaz līdz gada beigām. Taču sarunā ar cēsnieci Viju Cauni jaušamas pavisam citas dzīves vadlīnijas – solīt sev un citiem tikai to, ko ir apņēmība un arī varēšana izdarīt. Lai gan devītais gadu desmits jau iet uz beigām un ikdienas ķibeles, kā arī veselības likstas nav svešas, V. Caune sarunās ir modra un veicamo darbu ieceru pilna. Vecākās paaudzes cēsnieki V. Cauni pazīst kā Cēsu rajona galveno arhitekti. Izstudējusi arhitektūru, viņa pildīja šo amatu kopš 1966. gada vidus līdz 1982. gadam, pēc tam daudzus gadus strādāja Rīgā. Taču mājas ir šeit, Cēsīs, un te viņa arī savā cienījamajā vecumā ir sabiedriski aktīva.

Madonas pilsēta nākamgad svinēs simto gadadienu, bet praulēnietis Imants Pulkstenis nākamā gada pavasarī atzīmēs savu 65 gadu pārpilnības skaņdarbu. Tas varētu būt arī pensionēšanās laiks, kaut Imanta gadījumā tas nu nekādi nešķiet īstenība.

Cilvēka mūžs ir kā biezs, daudzkrāsains albums, kurā katrs gads ir sava lappuse un katrs notikums — fotogrāfija, kas glabā ne tikai pašu mirkli, bet arī tā sajūtu un nozīmi. Kad šajā albumā sakrājas desmitgades, tas kļūst par īpašu liecību — izturībai, darba gadiem, ģimenes plecam blakus un laikiem, kas mainījušies un pārvērtušies tik strauji, ka šodiena vairs neatgādina to pasauli, kurā viss sākās.

Svētku laiks it visiem saistās ar svinīgiem pasākumiem, draudzīgām pieņemšanām vai vienkārši ģimeniski pacilājošu vakarēšanu. Tas liek arī saņemties un nedaudz uzposties. Vai seniori turpina apmeklēt frizētavas, un kādi matu griezumi pašreiz ir cieņā cilvēkiem cienījamākā vecumā?

.

Veselavieša Ēvalda Krieviņa vizītkarte ir īsa – atvaļināts pulkvežleitnants,    aizraušanās - militārās vēstures pētniecība. Azartisks, valodā tiešs, faktos un dokumentos meklē likumsakarības, skaidro notikumus. “Pensionāram laika daudz. Sevi saucu par nelikumīgu vēsturnieku. Vispirms kaut ko uzzinu, tad braucu meklēt pieminētās vietas, iesaistītos cilvēkus, zīmēju kartēs, precizēju notikumus,. Tad top notikumu apraksti, karavīru kapa vietu sakopšana,” savu darbību raksturo pētnieks.

Kopš kara sākuma Ukrainā multiplās sklerozes biedrība “MSs Cēsis” ikvienu aicina adīt zeķes, lai tā palīdzētu Ukrainas karavīriem frontē. Dziju biedrībai ziedo “Limbažu Tīne”, bet pieteikties adīt zeķes var ikviens, kurš jūt aicinājumu. Viena no adītājām ir deviņdesmitgadīgā cēsniece Lidija Jonāne, kurai ne tikai padodas brīnišķīgu zeķu adīšana, bet ir arī lieliska humora izjūta un spēja priecāties par dzīvi. Viņa dzimusi Daugavpilī, bet dzīve atvedusi uz Cēsīm.

Šķiet, ka esam pieraduši pie kokiem kā kaut kā pašsaprotama — tie ir visapkārt. Taču brīdī, kad koks nonāk amatnieka rokās, tas pēkšņi kļūst par daudz ko vairāk nekā vienkārši materiālu. Katram kokam ir savs stāsts, smarža, raksts, gadsimtu laikā izveidojies raksturs. Un, iespējams, tieši tāpēc koks ir viens no pateicīgākajiem materiāliem interjera priekšmetu un mēbeļu radīšanā.

Ērglēnietes Vijas Porietes ģimenē izauguši pieci bērni. Andrievs dzīvo un strādā Rīgā, Lelde — Vācijā, Vita — Anglijā, Liene pa Rīgu, bet Jānis dzīvo un strādā Ērgļos. Dēla apsaimniekotajā viesu namā dzīvoklis Ērgļos tagad atvēlēts arī mammai.

NTZ_09cmyk NTZ_10cmyk NTZ_11cmyk NTZ_12cmyk

Latvijā jau kopš šī gada maija norisinās konkurss “Grandma Latvia 2025”. Konkurss rit piecās kārtās, pirmā pārbaudes kārta iesākās 11. maijā, savukārt noslēguma pasākums iecerēts 8. novembrī. Konkursa uzvarētāja pārstāvēs Latviju pasaules finālā — jo arī omītēm ir savs “Visuma tituls”.

Šai rubrikai viņš ir nepieklājīgi jauns, pat nav vēl ticis līdz sešdesmit piektajai dzimšanas dienai. Bet nav arī lielas jēgas gaidīt, kad kļūs vecāks, jo viņš taču nemitīgi apgūst ko jaunu, tādēļ viņa iekšējais cilvēks atjaunojas. Viņš dara tieši to, ko nesen es kādā rakstiņā izlasīju kā pamācību smadzeņu veselības saglabāšanai, – viņš pastāvīgi atrodas mācīšanās procesā, visai aizrautīgi turpina darīt arī to, ko jau lieliski māk, kā arī spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Un ne jau tāpēc, ka arī viņš to nenovecošanas pamācību būtu izlasījis. Nē! Viņu tas vienkārši interesē. Vai arī viņš gūst baudījumu, to darot; teiksim, pūšot flautu – kā klapītes vibrē un trīs zem pirkstiem kā satrauktas sirds pulss. Darba celsmīgā duna vai klusā zumēšana viņu interesē arī fotogrāfijā, viņam vairāk patīk fotografēt cilvēkus, kas strādā, spēlē kādu mūzikas instrumentu, dzied, runā, ir dzīvīgā procesā, nevis skaisti sēž kā pabeigtas siena kaudzes un rāda sniegbaltu sakodienu.

Rudenī līdz ar tumšāka laika iestāšanos vairāk jāpiedomā, kā saudzēt acis, tās lieki nepārpūlot. Cēsu klīnikas oftalmologs Dāvis Raščevskis “Druvai” pastāstīja, kam tumšajā sezonā vairāk pievērst uzmanību, rūpējoties par redzi, kādi  simptomi jāpamana  un cik bieži nepieciešams apmeklēt acu ārstu .

Pēteris Eriņš ir viens no tiem mūsu novada aktīvajiem senioriem, kas stiprina Madonas novada senioru komandu un pievienojas savos sporta veidos Latvijas Sporta veterānu savienības spartakiādē. Viņa disciplīnas ir distanču slēpošana, riteņbraukšana, nūjošana. Mājās ir sakrātas arī izcīnītās trofejas — kausi, medaļas, diplomi.

Dzīves pieredze, siltums un sirsnība — tie ir vārdi, kas vislabāk raksturo seniorus. Gadi nav šķērslis aktīvai dzīvei, gluži pretēji — tie ir stāstu, atmiņu un gudrības bagātību krātuve. Senioru klubiņi ir vietas, kur šīs bagātības tiek dalītas ar citiem. Kopā sanākšana te nav tikai brīdis sarunām vai atpūtai, tā ir īsta kopā būšanas svētība — iespēja satikt draugus, iepazīt jaunus cilvēkus, dalīties priekā un piedzīvojumos, atklāt savus talantus un aizraušanās.

Profesoram gastroenterologam Anatolijam Danilānam bieži mēdz vaicāt par ēdienu. Viņš pats smej: “Mani bieži jauc ar dietologu. Es zinu, kāds ir kuņģis, zarnas, gļotāda, un tas nav tikai ēdiens, kas ietekmē visu to lietu.” Tiesa, bez ēdiena pieminēšanas neiztikām arī šajā sarunā, bet tās centrā šoreiz viņš pats. Kā allaž, optimistisks, ar humoru uz tu. Īsts un patiess savās domās un emocijās. 

Madonietes ZINAĪDAS RĀCENĀJAS dzīvē sports vienmēr bijis klātesošs, sākot ar bērnībā atklātu talantu slēpošanā un turpinot ar startiem sacensībās visā pasaulē. Astoņdesmit divu gadu vecumā, kundze ne tikai soļo un skrien, bet arī pārved mājās medaļas no Baltijas un starptautiska līmeņa sacensībām. Viņas stāsts ir apliecinājums tam, ka aktīvs dzīvesveids var kļūt par veselības un dzīvesprieka atslēgu jebkurā vecumā.

Kuldīdzniece, rakstniece, režisore, aktrise, mācītāja, zāļu sieva, mamma saviem un audžubērniem – tā ir Dace Priede. No viņas var pamācīties, jo Dace pat 71 gada vecumā atrod sev jaunas nodarbes, turklāt tādas, par ko interesējas Drošības policija. Viņas dzīvē nav garlaicības – tajā ir piedzīvojumi, pārdzīvojumi, Dievs un laime. 

Cik makšķerniekus pazīstu, visi ir interesanti cilvēki un labi stāstnieki, arī šonedēļ sastaptais brocenieks DAINIS KRAVINSKIS un saldenieks DĀVIDS ĶIĢELIS.