Pagājušajās brīvdienās, 14. un 15. septembrī, tukumnieki bija liecinieki skaistam lidmašīnu šovam gandrīz virs savām galvām.

Fotogrāfijas liecina, ka lidmašīnu sinhronais lidojums bija tiešā pilsētas nomaļu tuvumā. Tas noteikti skāra mazo piepilsētu – Jauntukums un Durbes – iedzīvotāju intereses. Šoreiz man gribas ne tikai uzteikt lidotāju profesionalitāti, kas robežojās ar pasaules līmeņa standartu, šoreiz gribas šo jautājumu apskatīt no visu drošības aspektu – militārā, politiskā, ekonomiskā un kriminālā – puses. Esmu vairākus gadus bijis gaisa spēku dienestā un zinu lidlauku darbības principus. Zinu, kādas postošas sekas ir pēc helikoptera avārijas, tam iekrītot ēkā caur jumtu. Ir zināms, ka aviācijas šovu laikā nereti notiek nopietnas sadursmes ar lielu skaitu cilvēku upuriem. Arī Tukums ir piedzīvojis vairākas mazo lidmašīnu avārijas un redzējis to sekas.
Tātad pašvaldību un Latvijas valsts atbildīgajām amatpersonām ir jāpastiprina drošības pasākumi vietējo lidmašīnu treniņa lidojumos Tukuma pilsētas gaisa telpā. Jo L-39c treniņlidmašīnas ar savu svaru, kas sasniedz trīs tonnas, un degvielas daudzumu no 100 līdz 300 litriem, faktiski ir smagas un ārkārtīgi bīstamas aviācijas bumbas. Ar savu lidojuma ātrumu – 700 km/h, tās spēj pārsist jebkuras dzīvojamās mājas betona segumu un izraisīt kolosālus bojājumus ar daudzu desmitu, ja ne simtiem cilvēku bojāeju.
Daudzi tukumnieki šodien nezina, ka slavenais Vācijas pilsoņa Matiasa Rusta lidojums 1987.gadā maršrutā Stoholma-Maskavas-Sarkanais laukums beidzās ne tikai ar PSRS aizsardzības ministra, bet arī ar deviņu ģenerāļu un 300 atbildīgo virsnieku noņemšanu no amatiem. Tajā skaitā arī Tukuma pretgaisa aizsardzības telpas komandiera pulkveža izdzīšanu no armijas.
Latvijai līdzīgi incidenti nedraud. Mūsu gaisa telpu apsargā NATO valstu gaisa militārās aviācijas pārstāvji. Tomēr par politiskajām sekām ir jādomā visos valsts aizsardzības līmeņos. Civilie lidlauki Ventspilī, Cēsīs, Daugavpilī un Tukumā konflikta situācijās noteikti var tikt izmantoti naidīgās valsts karaspēku interesēs. Jo vairāk tāpēc, ka Tukuma bijušais kara lidlauks ir labi zināms citu valstu militārajās aprindās.
Zinu, ka mūsu armija, neskatoties uz aprobežotu cilvēciņu un provokatoru puses apgalvojumiem, ir spējīga aizsargāt visus civilos lidlaukus no desantu lidmašīnu nosēšanās briesmām. Mūsu armijai ir pretgaisa un uz zemes esoši bruņutehnikas iznīcināšanas ieroči. Tie ir pretgaisa aizsardzības lielgabali, granātmetēji un smagie lielgabali. Šie ieroči no 800 m līdz 20 km attālumam ir spējīgi iznīcināt jebkuru objektu un sabojāt lidlauka segumu. Cerēsim, ka šādu konfliktu nebūs. Tomēr paliek jautājums par ekonomisko un kriminālo drošību civilajos lidlaukos.
Nav noslēpums, ka mazie lidlauki visā pasaulē tiek izmantoti narkotiku, cilvēku iekšējo orgānu, ieroču un nolaupīto bērnu transportēšanai ārpus valsts robežām. Strīdā par Tukuma lidlauka darbības paplašināšanu es nostājos tā darbības paplašināšanas virzienā. Tas ir ne tikai ekonomiskās infrastruktūras paplašināšanas un jaunu darba vietu jautājums. Kāpēc? Ja Tukuma lidlauks sāks pieņemt pasažieru plūsmu, tad lidlaukā nekavējoties būs jāievieš robežsardzes un muitas kontroles sistēmas. Tas būs garants, ka minētās noziedzīgās darbības Tukuma civilajā lidlaukā tiks kontrolētas un nebūs iespējams veikt. Līdzīgi būtu jārīkojas visos Latvijas civilajos lidlaukos.
Tādas īsumā pārdomas man izsauca pagājušā nedēļā novērotais skaistais treniņa lidojums Tukuma gaisa telpā…